Katru reizi, kad pirmais kāpju ārā no autobusa kādā populārā pieturā, atveroties durvīm, redzu vairākus stiklainu acu pārus, kas fokusējas kaut kur man aiz muguras. Acu īpašnieki uzreiz bīdās iekšā, līdz es ar saviem diviem metriem un drošajiem soļiem lieku noprast, ka man ir priekšroka. Tajā brīdī viņi visi apmulsuši sāk atkāpties un kāpt uz kājām aizmugurējam pūlītim.
Egoistiskie lohi.
Šodien tante iekāpa pārpildītā autobusā, sacentās ar konkurentēm par pēdējo brīvo vietu* un, kad vieta iegūta, piecēlās kājās un spiedās cauri visiem vēlreiz, lai reģistrētu talonu, kas bija viņai rokā visu šo laiku. Un tad viņa centās reģistrēt vēlreiz un vēlreiz, līdz zaļā lampiņa oranžajā kastē mirdzēja kā eglīte, un spiedās garām līdzcilvēkiem trešo (noprotams, ka ne pēdējo) reizi, atpakaļ uz savu ieņemto vietu.
Mans ļaunais prieciņš ir reizi nedēļā redzēt, kā izmisīgajiem iekšākāpējiem trāpa ar autobusa durvīm pa seju. Un tieši tāpēc, ka tā nav ne autobusa, ne vadītāja vaina. Gandrīz visiem autobusiem (manā centrs-darbs maršrutā) durvis veras uz ārpusi, tomēr paliekot paralēlas sānam (tieši tāpēc, lai nesistu cilvēkiem, kas gaida to tuvumā). Un cik ļoti man var pārmest, ja es nepārdzīvoju par tiem indivīdiem, kuri pielīp busam no ārpuses, ar rokām vēl iezīmē kaut kādu teritoriālu piederību ("es pirmais un es vienīgais"), brīžos kad durvis paklausīgi veras vaļā, kā tām paredzēts? Ja viņi ievērotu otrajā rindkopā apspriesto starptautisko pieklājības un loģikas normu, nekas tāds nebūtu noticis.
Attēlā: Tallinas apsnigusī iela un durvju skaidrojums.
*Kā jau esmu rakstījis, Tallinā arī pilnos sabiedriskajos ir brīvas vietas, jo neviens negrib sēdēt blakus citam igaunim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.