Uz svētdienu

03.11.2013 2:36

Man patīk izstrādāt teorijas balstoties uz pāris faktiem, kurus esmu novērojis, pēc tam pievelkot aiz galiem pārējos faktus. Zinātniski varbūt nepareizi, un diezgan bieži arī sanāk kļūdīties, bet mana pēdējā teorija apstiprinājās ar uzviju. Tādos brīžos es sajūtos gudrs un noderīgs sabiedrībai.

Cigarešu patēriņš nebijušās debesīs. Ja tā turpināšu, šomēnes aizies 100 eiro. Vakar nomainīju pelnutrauku, rīt nomainīšu pelnutrauku.

Rakstu godīgi - man nepatīk drāmas, kad esmu spiests tajās iesaistīties šādos apstākļos. Tas man garantē rakstāmvielu, bet ļoti labi saprastu, ja kāds no iesaistītajiem, man pateiktu, ka tā nav mana darīšana, jo tā tiešām nav.

Pirms pāris dienām satiku fantastisku meiču ar skaistiem matiem un actiņām, un tad viņa sāka runāt, un man joprojām nebija iebildumu, tāpēc atkal esmu iemīlējies un meklēju gredzenu; un tas bija joks. Nesen atcerējos, ka pirmais mans bildināšanas mēģinājums bija ar J jau 16 gados, un kas sākās kā joks, beidzās ar attiecībām. Varbūt zemapziņā tas iespiedās, un kopumā, kad es "bildinu" meitenes, tas parasti beidzas vismaz ar [uz brīdi] draudzīgām attiecībām.

Es vēlos rakstīt dzeju, jo manas dziesmas prasa pārāk lielu darbu, lai pabeigtu. Tikko uzrakstīju trīs pantus, kurus fiziski nevaru ielikt melodijā, tāpēc puse jāpārstrādā. Mest ārā negribās, tāpēc tas nonāk mapē ar tikpat īsiem notepad failiem, kurus reizi mēnesī atveru un atkal aizveru pēc minūtes. Dzeja ir sarežģīta, jo dziesmas var vismaz spēlēt uz riņķi, līdz izdomāju smuku veidu, kā ietērp to draņķi, kas no manis nāk ārā, bet dzejolis ir uzrakstīts un pabeigts.

Bet tad atkal tas limits, ka jābūt ritmiskam un ar atskaņām. Dzejoļi bez tā nav panesami, bet jēga ir izsmērēta ar formātu. Tātad, es vēlos izpaust problēmas, bet tikai pa drusciņai ik nedēļu, kas nav pietiekami stāstam, ir par daudz dzejai un pārāk sarežģīti dziesmai. Galu galā tas viss nonāk šeit.

Es tikko pārdomāju. Varbūt attiecību bīdīšana ar meiteni no pilsētas divu stundu attālumā nav tas, ko man vajag, varbūt man vajag manu dzīvokļabiedreni, kura man ik pa laikam palūdz noslaucīt virtuves virsmas vai palīdz izlabot dziesmas, vai iesaka nogriezt matus, vai vienkārši smēķē man blakus.

Jo vairāk es uzzinu par zinātnes jēgu un sasniegumiem, jo mazāk es gribu dzīvot, un tas ir nepateicīgi, kas, protams, nepalīdz. Tas ir mans attaisnojums vientuļajai dzeršanai, un tas ir mans attaisnojums tam, ko es rīt darīšu pirms es šo publicēšu. Dzīve bez interneta man palīdz mazāk izniekot manu laiku, bet tas laikam nepalīdz darīt noderīgas lietas.

Man ir jāapmeklē četri dažādi ārsti un varbūt kāds psihologs, lai es nomierinātos.