1212

Birojs ir septītajā stāvā, un, pat ja gribētu, nav iespējams izmantot kāpnes, lai tur nokļūtu. Tad nu apmēram divas reizes nedēļā es braucu tos septiņus stāvus ar liftu. Lai ceļu no ofisa uz pieturu padarītu patīkamāku, mūziku austiņās ieslēdzu jau pirms iekāpšanas liftā - tad, izejot ārā, var uzreiz aizpīpēt un laimīgi tipināt gar sešu joslu šoseju, blokmājām, tukšiem, piedrazotiem un nekoptiem laukumiem un benzīntankiem.

Un šodien sapratu, ka, ja austiņās skan mūzika, es fiziski nejūtu lifta kustību. It kā saprotu, ka kustos uz augšu vai leju, bet tikai tāpēc, ka es displejā skatos uz cipariņiem. Savādi.

Šodien sāp rokas no vakardienas stikla staipīšanas, bet principā viss tika safilmēts godam. Filmējām īsu fragmentu ar zaļo ekrānu fonā, rezultāts varētu būt apmēram tāds, kāds tika plānots. Tomēr iepriekšējās reizes studijā atmiņā labākas - man bija vairāk darba, kopējā enerģija plūda vieglāk. Bija atbildīgie par gaismām, kamerām, skaņu, pultīm un tā tālāk. Vakar mētājos no staipīšanas uz stikla mazgāšanu uz gaismas salikšanām uz stikla nostiprināšanu uz kadrēšanu, un tas ir liels pretstats tai [sekmīgajai] birokrātijai, pie kuras biju pieradis iepriekš.

Tiesa, šis bija specifisks uzdevums un nebūtu pat lielas jēgas vākt kopā lielu komandu, bet mana vēlme pamēģināt režisēt ko "īstu" joprojām paliek nepiepildīta.

Klausos Lady Gaga un dīdos krēslā.