Excellence is applying aesthetic values to the practical functions.

Ģeogrāfijā bija jociņš, ka pēc Fukušimas noplūdes mums beidzot būs ko pētīt sadaļā "Man-made disasters". Iepriekšējais tāds globāls notikums bija Černobiļa, bet ģeogrāfijā tomēr respektablāk pētīt pēdējo 10 gadu notikumus. Un šis tagad ir mans, un daudzu citu, attaisnojums rakstīt par Zolitūdi biežāk, nekā tas būtu pieklājīgi. Tajā pašā laikā, mans mērķis ir raudzīties uz visu plašākā mērogā, nevis kurš tieši šoreiz bija tas krāns, kurš, peļņas nolūkā, kaut ko pārlūkoja.

Cilvēku divkosība mēdz parādīties visnegaidītākajos veidos, it sevišķi, kad runa ir par politiku un tautsaimniecību. Tikko rosināja atcelt "zemākās cenas principu" - bet kurš kaut ko tādu pieļāva jau saknē? Protams, ka konkursos ir atrunātas kaut kādas prasības par to, ka tā ir "zemākā cena no variantiem, kuri izpilda nosacījumus", bet tie nosacījumi ļoti bieži neietver ilgtermiņa prasības, vai ne?

Sen jau nestrādāju darbavietā naudas dēļ - par spīti augstajai stundas likmei, alga ir stabilizējusies uz apmēram 100 eiro mēnesī. Šobrīd motivācija ir darīt kaut ko puslīdz vērtīgu vismaz gadu, lai nav kauns no tukšā CV. Un tas vērtīgais ir strādāt atbildīgā firmā, kura, dzirdot sūdzības par produktiem, neskatoties uz to, kas vainīgs, ņem apšaubītos produktus ārā no katalogiem, lai arī cik labi pārdotos. Protams, kvalitāte un atbildība arī prasa naudu - produkti maksā vismaz divas reizes dārgāk par "analogiem" Latvijā ražotiem. Tomēr cik liela jēga ir maksāt reizi divos gados, lai mainītu detaļas vai visu priekšmetu, ja var samaksāt vairāk un iegūt produktu ar 20 gadu garantiju?
Un ne jau tikai būvnieku skopums ir problēma - sabiedrība principā baidās no jebkādiem lieliem ieguldījumiem. Varbūt pie vainas ir nenoliedzamā korupcija, bet arī to veicina visi indivīdi visos slāņos, kuri "zog, jo citādi tie citi zags".

1. Visās mājās jāiegulda drošībā un noturībā - varbūt būs mazāk naudas pāri uzreiz, bet, hej, mazāk cietušo, mazāk remontu, mazāk spaiņu zem tekošiem jumtiem.

2. Politiķiem vajag lielas algas - nevis tāpēc, lai viņi uzvārītos, bet lai izglītotiem cilvēkiem būtu motivācija strādāt pēc tam, kad ir ieguldīti tūkstoši par universitātēm. Un lai būtu mazāka jēga nodarboties ar ēnu biznesu, kad iegūti gali pārvaldē. Vai kāds no desu fabrikas, ja maksā pieklājīgu algu, zagtu gaļas pārpalikumus no sardeļu nodaļas?

3. Kāpēc vēl cilvēkiem jādzīvo blokmājās? Es saprotu cilvēku sāpes, izmisumu un mulsumu, kāpēc sabruka jaunceltais veikals, bet kas notiks, kad sabruks deviņstāvenes, kuras trīs reizes pārdzīvojušas termiņu? Tās necēla labi apmaksāti romiešu inženieri, bet gan cilvēki, kuriem maksāja ar taloniem par to, ka viņi neklaiņoja pa ielām astoņas stundas dienā. Ieguldot drošākās dzīvesvietās nauda ietaupīsies reizēs, kad visa Zolitūde sagrūs un būs jāmaksā miljoni kompensācijās.

4. Izglītībā, kultūrā, zinātnē, jauniešu sportā - daudzus miljonus, lūdzu. Neskaitāmas reizes vēsturē ir pierādījies, ka izglītība vienmēr atmaksājas. Holande izveidoja ļoti plašu ietekmes tīklu pateicoties tam, ka uzņēma baznīcas apspiestos zinātniekus un apgaismības sludinātājus, tad pielietoja to zināšanas, lai konkurētu ar Eiropas lielvalstīm, saglabājot pilnīgi neitrālu ārpolitiku. Nācijas, kas ieguldīja zinātnē industriālajā periodā, ir saglabājušas savu ekonomisko pārsvaru.

Un, galu galā, iepīšu savu mīļāko sāpi. Daudzi min faktu, ka zinātne attīstījusies pateicoties militārajiem ieguldījumiem, bet tā attīstība ir tikai no atkritumiem, kas paliek pāri. Tikko uzdūros grafikam, kas salauza sirsniņu. Par to naudu, ar kuru var aizsūtīt saujiņu cilvēku uz mēnesi, vairākus robotus uz Marsu, zondes ārpus Saules sistēmas un teleskopus, kas riņķo ap Zemi, ASV vienā gadā uzkopa sekas no pašu iesāktiem kariem. (Ā, un vai ir pat jēga salīdzināt līķu skaitu?)

(avots)

Apzinos savu lēkāšanu par tēmām un nepabeigtām teorijām, bet man tas viss saistās kopā vienā atziņā - sabiedrībai vienmēr jābūt gatavai ieguldīt gan darbu, gan naudu, lai tai būtu cerības uz labāku dzīvi. Vienalga - vai veikalu izturībā, vai politiskos līderos, vai kvalitatīvā pārtikā, vai jaunās matemātikas grāmatās, vai vienlīdzības veicinošos pasākumos. Arī tad būs problēmas un traģēdijas, bet Breivīka apšaude Norvēģijā bija īpaši sāpīga, jo visādi citādi valsts taču bija pa lielam sakārtota. Sabrukusi Maxima? Tikpat traģiski; bet vai tikpat šokējoši?

Mani teksti nav retoriski, ja nu kas. Es neizvēlējos apmeklēt ekonomikas stundas, un es pieļauju, ka kļūdos.