Nezinu, kur apstājos. Tallinas dzīve lēnām pārvēršas par tukšu vietu starp rāmjiem.
Piektdiena, 13. jūnijs. Nezinu, kā tas sākās, bet es biju ļoti priecīgs un enerģijas pilns. Tad man sāka sāpēt galva, es aizgāju uz ballīti, palika arvien sliktāk, līdz ar taksi aizbraucu mājās.
Sestdiena, 14. jūnijs. Koncerta diena. Mēs ar Līvu uztraucāmies uz maiņām, bet saundčeks bija ok. Tad man nebija ko vilkt, tad atnāca ļoti maz cilvēku, bet atnāca Tīna. Atnāca korabiedri, kursabiedri, atbrauca Pēteris no Rīgas, atnāca viena exkorabiedre, atnāca kristieši, atnāca arī tas dīvainais čalis ar vēl dīvaināku čali. Un koncerts bija ok.
Tad es piedzēros, sastāstīju Tīnai huiņu, viņa aizgāja prom, un es uzzīmēju vali ar ļoti jauku tekstu apakšā un iespiedu rokā ļoti skaistai meitenei bārā, kura stāvēja viena pati. Un aizgāju prom. Tā nav pirmā reize, kad to daru. Justīne tikko ieminējās, ka es varētu kļūt par pilsētas leģendu. "noslēpumains svešinieks, kurš apdāvina meitenes ar zīmējumiem, bet kura postošā un noslēpumainā pagātne neļauj viņam palikt ilgāk." Ja es ļoti pacentīšos, es noteikti panākšu, ka divas meitenes pārrunā piedzīvojumus un atklāj, ka abas ir mani satikušas. Un varbūt kāda sāks feisbuka akciju "meklēju čali, kurš man iedeva zīmējumu, like&share pls". Bet es nezinu, vai man patīk tādas meitenes, kas to dara. Jāpaliek ēnā varbūt.
Trešdien aizgāju ar Līvu uz džeza bāru, kur jau sen gribējām aiziet. Tur nespēlēja džezu. Mums īpaši nepatika. Pa ceļam uz mājām atradām kaķīti un picu. Tad viņa aizbrauca prom. Nākamnedēļ iekšā vāksies Lina. Es nezinu, kā būs dzīvot ar viņu, un man ir drusku bail. No otras puses, pārmaiņas ir kul, vai ne?
Šodien dziedāju izlaidumā. Bija faking garlaicīgi. Aizgāju mājās, atnācu pie kristiešiem, eju mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.