Pēdējais pants

Es, kā nots bez sava akorda, esmu atbalsojies savos priekštečos. Es, kā nots bez sava akorda, cenšos atrast tādu smuku frekvenci, kurā vibrēt. Ik pa laikam sanāk trāpīt efektīvi citu fonā, tā spēcīgi vai sāpīgi, kā kurā reizē, bet dziesmas izskan un skatītāji aiziet. Ir sajūta, ka daru kaut ko nepareizi, jo apkārt risinās simfonijas un džeza solopartijas, bet es te pa vienam pantam, pa dažādiem žanriem un tiem pašiem vārdiem.

Es, kā dzejnieks bez talanta, dzeru vīnu, cerībā, ka parādīsies iedvesma, bet rādās tikai uzplaiksnījumi no pagātnes, tik spoži, ka nomāc tagadni un spiežas nākotnē. Es, kā neatkarīgs un patstāvīgs, un pastāvīgs un mainīgs lielums, cenšos definēt savas dzīves formulu, bet, reducējot vienādojumu, divus gadus veci paradoksi nāk man pretī bārā kā pirmskaitļi, kurus saīsināt vairs nevar, un tad nu es sēžu ar cigareti un izliekos, ka kontrolēju staru sākumpunktus.

Es, kā caurkritis mūziķis, vairs nekontrolēju ne dziesmas, ne to tekstus. Rakstīt skaistu mūziku fiziski nevaru, jo ārā nāk tie paši akordi, kas vienmēr, un kamēr šīs sirdssāpes nav izdzīvotas, jaunas problēmas apcerēt nesanāk.

Citiem vārdiem sakot, man ir meiteņu problēmas.

Jāņi bija skaisti.

Pirms tam arī bija.

Narkotiku neobjektīvais skatījums uz dzīvi manī nepārtraukti viesa mākslīgu sajūtu, ka viss taču ir kārtībā, bet laikam nav. Un ar alkoholu to neaizskalot, jātiek skaidrībā skaidrā. Tagad divas nedēļas pēc kārtas izlādēšos un uzlādēšos ar dziesmām, tiesa, ne ar savas tautas dziesmām. Bet, arī dziedot svešā mēlē, sanāk izvilkt tādu savādu patriotismu - un tas nekas, ka nepiederu Igaunijai. Piederu korim. Kā armijā - tu necīnies politikai un ideoloģijai, tu cīnies par citiem karavīriem.