Just right

"Skatījos tik pilnīgā dvēseles nomāktībā, ko no visām pasaulīgajām izjūtām varētu pielīdzināt vienīgi opija smēķētāja rūgtajam izmisumam, kad, sapņu plīvuriem irstot, jāatgriežas pretīgajā ikdienā."

Daugavpilī skolas direktore nerunāja latviski un veikalos arī nesaprata. Dažreiz palika ļoti skumīgi. Bet igauņi smuki dejoja un dziedāja, un skolā, kur kā bēgļu nometnē gulējām, bija drusku internets. Kopumā, varētu būt bijis sliktāk.

Bet par visu no sākuma, velkot ārā no manām autobusa ar roku rakstītajām piezīmēm:

Piektdiena.

Ceļos piecos, lai Daugmalē būtu septiņos. Tā kā iepriekšējā dienā bija jāsacer sirdi plosošs bloga ieraksts, gulēju maz.

Daugavpils, diemžēl, atbilst stereotipiem, jo latviski runā maz un izskatās baisi.

Sāku runāties ar cilvēkiem, un cilvēki bija jauki. Varbūt tāpēc, ka saprotu latviski, man prieks, ka esmu igauņu korī, nevis tajā latviešu korī, ar ko tagad braucu uz Rīgu.

Pamatīgi apsaldējos gājienā un atpakaļgājienā, bet pēc tam bija jauki dziedēt sāpes ar ģitāru un vīnu.

Sestdiena.

Atkal nesanāca gulēt daudz, bet pietiekami, lai nogulētu brokastis. Pēc pusotrstundīgā koncerta bija brīva visa diena, tāpēc piedzēros, spēlēdams duraku pēc paša izdomātajiem dzeršanas noteikumiem*, un sāku draudzēties ar vācu meiču.

Un tagad man vēl vairāk sāp, ka es nebraucu kopā ar viņiem visiem atpakaļ. Koris ir tā Igaunijas daļa, ar ko lepojos visvairāk. Viņi man māca dziedāt igauniski, es viņiem latviski. Nekādus team-building pasākumus nevajag, jo pietiek ar kopējo darbību un no tās izrietošo atpūtu.

Nu ja, un tad bija ballīte ar Dzelzs Vilku, kas bija ok, bet es ilgojos pēc gultiņas. Izmaldījāmies caur Daugavpili, atradām māju un, tā kā uz dušu gribēju iet jau 6.45, atkal nepaspēju pagulēt. Turklāt palielu nakts daļu mani nomocīja doma par to lapiņu, ko atstāju blakus guļošajai vācietei uz spilvena.

Svētdiena.

No rīta bija traģiska omlete, kas garšoja tā, kā smaržo veci dīvāni. ("Labs dienas sākums," es teicu saviem brokastu biedriem, kuri bija tuvu asarām.) Tad bija draņķīgs mēģinājums, kam sekoja aizraujoša futbola spēle starp latviešu un igauņu vīru kori. Baigā filozofiskā atziņa - spēle ir daudz labāka, ja jūt līdzi abām komandām.

Koncertā skaistākā dziesma nenoliedzami bija "Tava ir jaunība mana". Tā, man jo īpaši, ideāli raksturo to īpatnējo Baltijas patriotismu, un tad jau ir vienalga, ko nozīmē hōiskab ka  päike: me võime un tā tālāk, bet biju vairāk aizkustināts, nekā dziedot piedziedājumu latviski.

*Ja paceļ kārtis, dzer, jo lūzeris. Ja padod tālāk kārtis, dzer, jo nejaucenis. Ja uzvar, dzer, lai būtu līdzsvars. Ja aiziet prom no spēles (arī tualeti), dzer, lai nesanāk izvairīties no dzeršanas.