Vispārinājumi

Man šovakar ir ko teikt, bet es apzināti neslēdzu datoru iekšā, jo uzrakstītu par daudz. Piemēram par Līgu, ko aicināju randiņā pirmdien un kura tikai trešdien pateica, ka viņai ir puisis. Pēc tam, kad es viņu biju aicinājis arī otrreiz, jo pirmajā reizē viņa samulsa un pēc tam izlikās, ka ir aizmirsusi jautājumu.

Es viņai nevaru neko daudz pārmest, bet kaut kā nepatīkami tomēr. Man vismaz četras reizes trīcēja kājas, kad es centos risināt šo visu. Uzaicināt uz randiņu ir daudz sarežgītāk, nekā sarunāt seksu ar pazīstamu vai puspazīstamu meiteni. Ja no sākuma es būtu iefiltrējiess viņas sociālajā lokā, būtu iespiedusies neatbilstoša vaga vai kāds cits pasteigtos pirms manis. Randiņi drošāk - meitene saprot, ka es kaut ko meklēju, turklāt arī viņa kaut ko meklē, un neviens nezina, vai sanāks. Ja randiņa vidū ir tikai vienā virzienā kontakts, tad arī tas ātri vien noplok un abi izlemj, ka nav vērts. Bet arī romantisko neveiksmīgi randiņi sniedz kaut kādu pabeigtības sajūtu vai pat beidzas ar draudzību.

Mans satraukuma punkts ir tas, ka neatceros, ka man kādreiz būtu atteikts randiņš ar meiteni, ar ko vēl neesmu bijis randiņā. Tā nav meitenes vaina, bet viņa drusku ievilka laiku, liekot man naivi pieņemt, ka sanāks.

Un tas ir iemesls, kāpēc es neieslēdzu datoru.