Vai šī ir dzīve

Pēc visām četrām narkotikām - absolūtais vairākums legālas - es uzkāpu piecus stāvus uz savu dzīvokli. Pirms iet iekšā, gribēju pastāvēt un atgūt elpu, un tad nu es tur stāvēju līdz nodzisa gaisma un es redzēju tikai blāvi luminiscējošo uzlīmi uz gaismas pogas. Nedaudz koncentrējot skatu uz to vienu blāvo gaismas avotu, viss cits kļuva pavisam melns. Kāpņu telpā nevarēja dzirdēt čalas no ārpuses, un, tā kā es nekustējos, pat sešstāvīgā telpa neko nespēja atbalsot. Tā bija tāda improvizēta un lēta meditācija, kas nedaudz attīrīja prātu.

Bija ilūzija, ka pēc tam visi notikumi sanāca intensīvāki. Bezspēcīgās dusmas un biedējošās atmiņas man pilnībā izslēdza visu skaņu un gandrīz visu attēlu, atstājot tikai bāli zilo gaismu no ekrāna, melnus burtus un adrenalīnu. Pēc tam - četras notis uz ģitāras, uz riņķi atkal un atkal, kas ļāva ieslīgt savādajā transā kā pie durvīm tur toreiz, sen atpakaļ. Nevajadzēja pat aizvērt acis, lai priekšā nostātos pārējā iedomu grupa, kas improvizēja pie manām četrām notīm, tad piecām, tad pieciem akordiem.

Šodien pilnīgi skaidrā cepu kūku kopā ar mammu. Paralēli rakstu šo, viņa paralēli gludina drēbes. Tagad iešu dušā - jābrauc uz rietumiem.

Bilde no Gruzijas. Tā lieta fonā ir Tbilisi.