Smejieties, jo tā taču ir

Protams, es izlasu vienu grāmatu, un uzreiz pats gribu rakstīt. Katru reizi pēc tāda tiešām forša koncerta man uzreiz ir iedvesma muzicēt, un tad tajā un varbūt nākamajā vakarā es garlaikotajiem klausītājiem sūdzos, ka nav ar ko spēlēt vai tamlīdzīgi. Joks tāds, ka kādu nedēļu tiešām labāk muzicējas. Dažreiz pat sanāk kāda vesela dziesma.

Vakar bija migla. Kad naktī pīpēju, izgaismotajā blakuspagalmā - zāļu aģentūra vai kas tamlīdzīgs - migla bija izgaismota ar laternām - tām sūdīgajām, kas neļauj redzēt Piena Ceļu, jo spīdina savu gaismu visur, bet ne uz leju. Tātad, migla bija dzeltena, koki bija ierasti tumši. Joks tāds, ka katrs nākamais koks bija arvien gaišāks, un es kā gleznā pēkšņi pamanīju šī attēla dziļumu. Trīsdimensionālā ainavā es pamanīju z asi, jo z ass bija noņemta, atstāti tikai punkti uz tās veselajiem skaitļiem. Īstās pasaules īstumu sapratu tikai tad, kad tā līdzinājās depresīvai pastkartei.

Un tā nu tas notiek. Stāvēju, radīju pats savu, lokalizēto un neīsto, miglu, tā teikt, piedalījos vides romantizēšanā, un izdomāju, ka tagad vajag rakstīt. Ko tur daudz, ja jau Selindžers un Joņevs, par kuru es nebiju dzirdējis pirms nedēļas, spēj uzrakstīt slavenu grāmatu par nesaprastu bērnību, tad jau es arī varu. Sasodīts, moš dzeju arī vajadzētu? Uz mirkli aizmirsās visi mani mēģinājumi ar saraustītajām frāzēm pie garlaicīgiem akordiem pusnaktīs Rīgā, Tallinā un Rīgā. Prātā bija tikai KKC un Esplanādes skatuves, tas raudošais dzejnieks Hanzā un attaisnoti nopistie gadi.

Es nekad neuzrakstīšu grāmatu, protams. Grupu es varbūt atradīšu, bet mans pirmais sapnis, kura dēļ es ik pa laikam piesēžos šeit, ir izrādījies neveiksmīgs. Citi var uzrakstīt grāmatu par neko, es nevaru, un ar mani tiešām nekas nav noticis. Varbūt tādas pustukšas dzērāja hronikas, vai garlaicīgākās narkomāna hronikas. Interesantākais zāles piedzīvojums bija tā reize, kad es atlūzu.

Bet atmiņa man nestrādā tik labi, cik gribētos. Tādas vispārīgas detaļas dokumentētas šeit. Fotogrāfijas ir gan šeit, gan feisbukā. Pēdējā gada kustību varu gandrīz pilnībā pārbaudīt viedtālruņa aplikācijā. Bet kas grāmatu padara interesantu? Pēc 12 gadiem literatūras skoliņā, pēc grāmatu pilnas bērnības un pēc diviem gadiem mākslas bakalaura meklējumos, es nemāku atbildēt.

***

Kā jau katru dienu, atveru to nelaimīgo Tinderi, kurā esmu savienots ar vairākām meičām, ieraugu vienu jaunu savienojumu. Neaizrakstu, protams. Citēju sevi: "Slinkums mēģināt. Piemēram, šī meiča. [nosūtu ekrānšāviņu no meitenes izokšķerētā feisbuka profila.] Acīmredzami nav soulmeits. Gulējis esmu ar smukākām. Kāda jēga. Kopējās intereses: "Paslēptā Rīga" un "Lux Express"."

Man šķiet, ka ne viena meitene vien nopriecātos, ka es viņām nerakstu, ja esmu spējīgs pateikt augstākminēto par dzīvām būtnēm, kurām ir savi plusi un mīnusi, mammas un tēti, dvēseles un talanti. Bet šodien biju ciniskais dzejnieks, kurš salasījies veiksmīgus rakstniekus un nebija spējīgs būt skaists pats.