Aizmugure, un aizmugures varbūt nav, bet varbūt aizmugures nevar būt, jo nav priekšas, bet no kurienes sākt un vai vispār.

Šodien viss sāka kaitināt. Laikam viss kaitina jau kopš 11. novembra. Pirmo reizi pa gadiem neaizgāju nolikt nevienu svecīti, pat logā. Neesmu redzējis arī nevienu attēlu no krastmalas. Pat no māmiņas piedāvātās piespraužamās lentītes atteicos. Ķipa, par daudz karogu uz ķermeņa.

Štrunts par vārdadienu, bet viens necerēts aspekts sarūgtināja. Ne jau tas, ka cilvēki neatnāca, jo atnāca. Ne jau tas, ka naudu iztērēju, jo bija taču vērtīgi.

Labi, štrunts. Darbs mani ir nogalinājis, bet es joprojām it kā izliekos ka strādāju. Tik bezpalīdzīga sajūta.

Varbūt tas tāpēc, ka esmu pārguris, jo šodien daudz staigāju, bet viss arvien vairāk sāk nomocīt un kaitināt. Varētu būt sliktāk, bet noteikti varētu būt ļoti daudzos veidos arī labāk. Piemēram, atkal aizmirsu, ka blogs jāraksta mājās, jo tagad esmu nokavējis veikalu.

Uznāca iedvesma gifiem, neatradu vairs materiālus, sāku taisīt ar aizvēsturiskām zibens bildēm circa 2012. Sanāca sūdīgi, tāpēc lieku turpat, kur visas citas bildes, kuras neuzdrošinos likt feisbukā.