01 novembris 2014

Ej [...] garām (miglainiem) uzrakstiem. Bildes Vier und Zwanzig

"Sākumā būs jāpierod, bet pēc mēneša nesapratīsi, kā varēji dzīvot bez!"

Muļķības. Neesmu atradis pieklājīgu bezmaksas foto apstrādes programmu. Tā nu šīs bildes lamādamies centos uzlabot, kamēr sēžu autobusā uz Tallinu, bet rezultāts ir mazāk nekā iepriecinošs.

Bet patiesībā esmu ļoti laimīgs šonakt. Braucu uz Tallinu, bet ne strādāt sūdīgu darbu vai taisnoties sūdīgiem skolotājiem par to, ka es kaut ko neesmu izdarījis. Līva apsolījusi sagaidīt ar desiņām. Ar Pēteri sarunāts iet uz to vienu foršo bāru, kur dod gurķu kokteili, kas ir nais. Vakarnakt man bija skaistākās divas stundas pasaulē. Vai esmu pieaudzis?

Nezinu, vai aprakstīju šo sapni. Kaut kad vasarā sapņoju, ka man ir palikušas pirmā Tallinas dzīvokļa atslēgas, lai gan tur nedzīvoju ilgāk par pirmo semestri. Tad nu es tur ielavījos iekšā. Gaismu ieslēgt nedrīkstēju, jo saimniece pamanītu. Ja tas neizklausās interesanti, pamēģini iedomāties, ka pēkšņi atkal ierodies dzīvoklī, kurā vairs nedzīvo. Neticu, ka esmu vienīgais, kuru tik ļoti valda atmiņas, lai arī cik tās būtu kļūdainas.

Esmu Tallinā.

Pirms dažām dienām satiku Justīni. Staigājām pa centra ieliņām, pētījām mājas un pagalmus. Nogājām gar manām pirmajām mājām Jeruzalemes ielā. Manas mājas kādreiz bija pusstāvs no mājas, kas no ārpuses ir sasodīti skaista. Tiesa, iekšpuse bija dramatiska. Pirmā stāva logi bija izsisti. Justīne teica, ka es netiktu augstāk, bet man liekas, ka tiktu gan. Par spīti tam, ka māja ir saplēsta divās daļās. No dzirnavu ielas var redzēt kāpņu telpas sienas ar to diagonālo līniju pa vidu. Trepju vairs nav, un puse no mājas vairs nav, bet ir mana puse. Gan jau, ka ar tiem pašiem prusakiem, kas tur bija pirms 14 gadiem.

Do you realize.

Iemīļotais autors. Pirmais vakars, kad paliku darbā līdz desmitiem.


Viena vientuļa žirafe. Par laimi, pēc tam atkal bija bariņā ar pārējām. Nav mūžīgi apbižota.


Mīrkaķi.


Mīļkaķis.


Lielkaķis.


Nekaķis.


Vēlkaķi.


Jestrākā vāvere ciemā.


Koļī man ēdienu, nezinot, ka esmu visu mūžu mācīts viņu nebarot.


Bez šīs meitenes, es joprojām kravātu mantas Tallinā. 10/10


Es Justīnei teicu, ka viņas seju nevarēs redzēt. Viņa teica "labi!"


Šeit es šādus solījumus neveicu.


Šī ir Egija, kura nekad man neļauj sevi fotografēt, un kura atkal ielika bildi profilā, par prieku man.


Un šeit es notvēru spoku. Priecīgu, bļeģ, helovīnu.


Šī ir Karola. Viņa mani aicinās ciemos.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.