Kad ierados Tallinā, biju saguris un pasīvs. Galu galā, pilsēta nav tā skaistākā, turklāt viss bija slapjš. Un tad kaut kur starp teātri un grāmatnīcu garastāvokli centās sabojāt igauņurla, nesaprotu, vai mani centās piekaut vai apzagt. Un tad es nonācu pie Līvas sliekšņa un pēkšņi viss sāka nostāties savās vietās. Atļāvu par sevi rūpēties, jo dažreiz jau var. Naktī gan centos uzvelties virsū, bet arī Pēteris tādas izdarības ir piedzīvojis.
No "rīta" aizgājām uzspēlēt galda futbolu, tad aizgājām paēst, tad jau bija tumšs, maldījāmies uz bāru, kur ļoti gribēju savu vīna un gurķu kokteili, bet tur bija ciet (bļe), tāpēc turpinājām neveiksmīgi maldīties, nonācām afrikāņu restorānā, kur man nepatika mūzika, alkohola cenas, publika un tas, ka meitene mani centās apzagt par eiro, tāpēc man vajadzēja viņai atstāt dzeramnaudā 50 centus, lai viņa nedomā, ka es viņu ienīstu. Plus mēs sākām zīmēt.
Nākamais bārs - neKodu. Pa ceļam uz to redzam vīrieti, kuru uz zemes nopūš vējš, kamēr Pēteris konstatē pareizu laiku (astoņi). Ilgu laiku esam bārā vienīgie, tāpēc es aktīvi cenšos piedzerties un izraisīt lietas. Lietas sanāk - zīmējam, spēlējam kreizī desas, spēlējam duraku, tad pokeru (izmantojot miljons cigarešu filtrus), tad atkal duraku. Tā kā es zaudēju pokerā, man vajadzēja iepazīties ar kādu jaunu cilvēku. Uzzīmēju savu skaistāko lapiņu pasaulē (bez vaļiem), piegāju pie meitenes ar skaistu seju un neticami skaisti uzkrāsotām lūpām. Man parasti nepatīk krāsotas lūpas, bet tieši tā meitene, lūk, mācēja. Tur bija viņa un viņas draudzene. Stulbi runāt tikai ar vienu, uzrunāju abas. Kristīne un Hanka, izrunā Honka. Pēkšņi ieraugu, ka viņas ir ļoti jaunas. Neesmu vecs, bet viņas izskatījās nepilngadīgas.
Rekur Hanka. Spriežot pēc profila, varētu būt skolas pēdējā klase. Es tagad baigi domāju, cik ētiski ir ielikt viņas profilu šeit, bet, galu galā, mana pirmā reālā ideja grāmatai bija apmēram desmit reižu sliktāka. Viņas profilā pieejamā informācija būtu pieejama arī tad, ja es nelinkotu.
Kāpēc es taisnojos, man taču vienalga.
Tātad, ieraugu, ka viņas ir jaunas, izlemju vairs netraucēt. Ceļos kājās, pa ceļam samežģot celi. "Ceļos", "ceļam", "celi", nebija speciāli.
Šodien piecēlāmies, aizgājām uz koncertu, bija tā neko. Redzēju bijušo diriģenti, kas dziedāja, satiku bijušo korabiedru, kurš pateica, ka tagad diriģente ir vietniece manam mīļajam korim. Labi.
Un tad mēs sēdējām pie Pētera, fotografējām(-ies) ar visu ko, spēlējām ģitāru, bungu padus, zīmējām, klausījāmies mūziku un kolektīvi bēdājāmies, ka man jābrauc prom. Vai arī viņi tēloja, ka bēdājās, bet man būtu vienalga, tāpatās brauktu vēl.
Visas tās pārējās salas, kuru dēļ man bija žēl braukt prom, sen ir nogrimušas. Pats esmu vainīgs, bet tomēr. Dažas atmiņas palikušas labas, bet tikai aizmirstot nesenāku pagātni. Rīgā tagad top pilnīgi jauna pasaule, un es ceru, ka sanāks sekot uzstādītajām vadlīnijām. Bet Tallinā ir viens pāris, kuru dēļ es Rīgā ieradīšos tikai 7 stundas pirms darba sākšanas.
Rīga, saturies. Es šonedēļ izmēģināšu spēlēt grupā.
Uzliku kameru visaugstākajā istabas stūrī, nebiju spējīgs ieskatīties skatumeklētājā, lai noregulētu asumu. Izmantoju telefonu kā monitoru. Rezultāts šāds.
Bet Pēteris iemūžināja arī mani. Vai nav jauki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.