Bildes 25, daži piedzīvojumi un es atkal esmu mūziķis

Man šķiet, ka man ir jauns darbs, kas, lai gan nebūs apmaksāts, būs daudz patīkamāks un lietderīgāks. Būšu fotogrāfs bez fotoaparāta un varbūt pat pārliecināšu, ka man jāraksta par mūziku, nevis tikai jāfotografē mūziķi.

Bildes.

Elizabete. Viens no pēdējā laika labākajiem portretiem. Smukas krāsas, laba gaisma no labās puses, detaļas forši iz

bļeģ, man nestrādā 2 burti tastatūrai. Tie, kas starp "x" un "b". Ko darīt? Kopēt pa 1 no pārējā teksta? Vai arī

paga, lielais V un C strādā. DīVaini, bet derēs.

Tātad, smukas krāsas, laba gaisma un labās puses, detaļas forši izCeltas.

Puškina piemineklis KronValda parkā.

LīVa pie Pētera. Otrs superVeiksmīgais portrets filmiņā.

Pirms dažām filmiņām sāku aktīVi uzņemt pašportretus ar mini statīVu un meHānisko taimeri (arī "H" sāka nestrādāt). Vispār mans fotoentuziasms aizgāja tik tālāk, ka man ir tik stulbas bildes kā šī. Blakus man ir Egija jeb Viena no manām top 3 fotomodelēm kopā ar Rūtu un LīVu.

Vārdadienas pašportrets. Aizmirsu Visu par objektīViem un kameras prinCipiem, tāpēC neiedomājos noregulēt asumu uz seVi. Plus, aizšķēroju Rūtu, atkal izVairoties no retās iespējas būt Vienā kadrā ar Viņu. Emīls, Terēze, Ralfs, Rūta, Diāna, Kārlis. Pieskaitot Grietu, kuru Cienāju ar dāVanu Vīnu atseVišķi pēC tam, tas ir mans Vārda dienas Viesu bariņš.

Staro Rīga. NoVembra sākumā man iestājās pilnīgs panīkums. Sāku lažot darbā nenormāli un nepārtraukti, attieCības ar apkārtējiem atkal sāka brukt, Lāčplēša dienā palaidu garām pilnīgi Visu un pat nepaskatījos internetā bildītes, Viss bija skarbs un šausmīgs. Arī uz Staro Rīga negribējās iet, bet kaut kā sanāCa ar Pauli un Māru. VisVairāk tomēr patika projekCijas uz PēterbaznīCas torņa.

Problēmu ar burtiem atrisināju. Pirmajā brīdī iestājās panika - ka tikai nav kāda cita nerisināma mehāniska problēma ar laptopu. Varbūt esmu uzgāzis kafiju vai ko tamlīdzīgu uz taustiņiem, lai gan neko tādu neatceros. Izrādās, neesmu vienīgais, kam tā gadījies.

Bet savas paniskās pārdomas un muļķīgi uzrakstīto tekstu atstāšu par atgādinājumu, ka nelaime nāks neparedzamos veidolos.

Es nevēlos runāt skaļi, jo manas lūpas sāp arī ārpus lūpu robežām aukstuma dēļ. Pēc divām nedēļām jābrauc uz Somiju, cerams, ka deguns nenokritīs. Ja nokritīs, nekas. Šobrīd manas skumjas ir aizvietotas ar tādu izmisīgu "viss kārtībā" sajūtu. Braukšu uz Somiju, jo esmu mūziķis. Varbūt aizbraukšu uz Somiju vēlreiz, jo tur gaida mana mīļākā šahiste un viena no mīļākajām māksliniecēm, kas man turklāt ir parādā gleznu divus gadus.

Kas vēl? Nosvinēju 18. novembri skaisti. Ar vairāk vīna, nekā plānoju, bet sanāca padziedāt un sanāca paskatīties manu mīļāko latviešu filmu. Līva man ik pa laikam atraksta brīnišķīgas lietas feisbukā un man ik pa laikam iesit pa iekšām, ka vairs nav tās dzīvošanas kopā. Tinderi joprojām lietoju, lai sarakstītos ar zobu higiēnas studenti un citiem putniem, kurus nekad neprecēšu. Esmu izlēmis, ka randiņi man vairs nepatīk. Kaut kad sen noteikti bija ieraksts, kad es skaidroju savu pozitīvo attieksmi pret randiņiem, bet tas ir beidzies. Gribu darīt kopīgi lietas ar nepazīstamiem cilvēkiem, lai redzu, kā viņi izturas ikdienišķās situācijās, un otrādi. Galu galā, pēc neveiksmīgas randiņu sērijas, tā viena meiča pārdomāja tikai reizē, kad es izlēmu pīpēt, lamāties un ik pa laikam par viņu smieties. Jo tas nebija randiņš.

Protams, transcendence būs sasniegta tikai tajā brīdī, kad es pārstāšu pakārtot dzīvi meitenēm, bet, kamēr vēl nemirstu un ir interesanti, jej, meitenes. Ar čaļiem nav tās mūžīgās paslēptās seksuālās spriedzes, kas zemapziņā pumpē neuzkrītošus hormonus un tā tālāk.

Miegs šmiegs, man jālasa.