Vakar mēģinājumā sāka sāpēt galva. Kad tiku mājās, bija grūti nostāvēt kājās no sāpēm, bet sēdēt nebija diži vieglāk. Divi peinkilleri nepalīdzēja, un gultā nebija nevienas ērtas pozas. Pat telefona ekrāna gaisma, samazināta līdz 35% intensitātes, dūrās acīs kā dunči.
No rīta paskatījos spogulī. Uz sejas horizontālas asaru pēdas. Neatceros, ka savās nāves mokās būtu raudājis, tas laikam kaut kā starp sapņiem. Sapņoju, ka Rimi var nopirkt saldējumu uz svara visdažādākajās garšās. Tad nu es sev liku kastēs visu pēc kārtas, līdz uzdūros delikatešu telpai, kur biju vienīgais pircējs, un tur smukos plauktos bija īpaši neredzēti saldējumi - atceros tikai apelsīnu.
Kamēr degustēju, viss par ko domāju bija "bļeģ, kā es par to visu samaksāšu?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.