Stulbi

Aizrakstīju vēl vienai meičai.

Nu ne jau tā, viņa ielika sludinājumu, ka meklē mūziķus. Varbūt ja centīšos vienlaikus uzturēt 4 projektus vienlaikus, kaut kas sanāks no tā visa.

Un kamēr es domāju, vai man pieminēt grupai par šo blakusprojektu, mani pārņemt dīvaina sajūta, ka tas viss atgādina to situāciju pirms sešiem gadiem. Siltā vasara, kad lielākas problēmas bija policisti un pārdevējas, kas nepārdeva. Devītā gada 15. maijā laikam nodibināju attiecības, un tad sākās īstās izklaides. Visas izvēles bija nepareizas, sešpadsmit gados nav īsti iespējams uzvarēt.

Nu ja, un tagad ceļi ir atveduši līdz grupai, kuras biedri fiziski saraujas, kad pieminu marihuānu. Un ceļš uz mēģinājumu un atpakaļ ir mokošs, jo nevienam īsti nav ko teikt. Gribētu jau sacīt, ka ir kāds kontakts muzikāli, bet tas tā nestrādā.

Slepeni, visiem aiz muguras, sarakstos tagad ar to kārtējo dāmīti, ar kuru man nav neviena kopīga drauga, cerībā, ka viņas mūzikas projekts būs interesants, ka varēšu neiespringt un nerakstīt dziesmas, tikai izspēlēties pēc sirds patikas par divām stundām nedēļā ilgāk, nekā līdz šim.

Darba joprojām nav. Šodien nomazgāju arī vecāku atstātos vakariņu un brokastu traukus. Tas ir potenciāli lietderīgākais, ko esmu izdarījis nedēļas laikā, un palikušas ir tikai 12 minūtes. Tā vietā, lai aizrakstītu potenciālam darbadevējam, izmisīgi centos sarunāt ballīti.