(cenzēta pusotra rindkopa)
pēc manas solitārās izklaides pie ugunsdzēsēju stacijas, es jau sāku doties mājās, līdz negaidītam zvanam no diānas: "nāc uz miera ielu". un tad kaut kā pilnīgi nejauši mēs iekāpām lexusā, aizbraucām uz alu, aizbraucām uz aptieku, nodejojām iekšas, es nospēru aptiekā spogulīti, plakātu un žurnālu - par laiku, padejojām vēl, tad devāmies pie diānas, pa ceļam - 777 kazino. nu, vieta, kas ir vaļā, un kur lej. tiesa, septiņi € par dzērienu, bet par to mums bija dūmi, gaismiņas un stienis. turklāt, tā kā bijām vienīgie, atļāvos palūgt dziesmu.
TURN DOWN 4 WHAT
smieklīgi, bet bārmenis/dīdžejs reāli uzlika,
tad pie diānas, kur hemingvejs piedirsis visu istabu un voņīja kā zaļumballes atejā. bet nu neko. knapi saņēmos izsaukt taksi, knapi izskaidroju taksistam, kur jābrauc, knapi uzkāpu - atkal visi pirkstu kauliņi nodauzīti, jo pa ceļam dauzīju sienas, cerībā, ka pievārēšu šo stāvu, pievārēšu šos 18 pakāpienus, kuri atdala katru stāvu.
tagad debesis gaišas, ar skaisti bālu jaun/vecmēnesi debesīs. un viena no pareizticīgo baznīcām skandina savus zvanus, jo ir ceturksnis uz astoņiem svētdienas rītā un pareiziem ļaudīm jāiet ticēt pareizi, un es arī gribētu, bet esmu ateisks pagāns.
iepriekšējais ieraksts ir tik patiess, cik var būt. goda vārds, tupēju ielas vidū un nezināju, kur likt savu ķermeni. ne gribējās gulēt, ne dzert, ne ballēties. eksistēt laimīgi - bet vai tad, vai tad tāds nav ikviens?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.