Sēžu parciņā, kur satiekas Hanzas iela ar Melngaiļa ielu. Te ir ugunsdzēsēju stacija vai kas tamlīdzīgs, kam priekšā nolikti trīs soliņi, trīs miskastes. Kamēr visi gāja uz koncertu un neaizgāja, es tiešām aizgāju. Bet Martas Asinis pašam ir vienaldzīgas, ko es tur viens stāvētu. Tad nu gāju pa Hanzas ielu un uzraku jaunu pilsētu. Braukā tikai taksometri, staigā tikai ar suņiem. Ugunsdzēsēju mašīnām arī mierīgais vakars.
Uz Hanzas ielas ir kāds ļoti vientuļš parkošanās kases aparāts. Gribētos domāt, ka tas tiek izmantots dienas laikā, jo tagad iela tik tukša, ka atļāvos divas minūtes kā slinks idiots stāvēt tās vidū bez traucējumiem. Dzīvojamo māju arī nav - vienā pusē halle, otrā - metāla sēta, uz kuras zīme ar nosvītrotu sunīti. Bet, draugi, kāpēc tā zīme tur jāliek? Ja pat sunīši nedrīkst mīkstākā vietiņā dibenu nolikt, vai kāds cits dzeltenīgā mauriņa estētiku novērtē? Tur tagad varbūt nav eksrementu, bet nekā labāka arī nē. Tā nu dzīvojam perfektā neitralitātē.
Biju uz teātri. Tur attēlota Tallinas vilcienu stacija. Bet ūdens aktierim rokās acīmredzami pirkts Latvijā, kamēr man somā stāv Saaremaa Veesi pudelīte. Fonā visam taisnstūrainu flīžu imitācijas. 22 veselas flīzes gan augstumā, gan platumā. Piemiedzot acis, var šķist, ka visas 488 flīzes ir viena flīze. Pati izrāde nepatika. Divi varoņi, viens muļķīgāks par otru.
Tikko ugunsdzēsējs uz darbu ar riteni atbrauca.
Viens varonis it kā saprāta balss, otrs nesaprasts ģēnijs. Bet neviens gudrs. Beigas gan brīnišķīgas: pamazām izgaismota un pārgaismota aizskatuve un sāni, kamēr skatuve slīkst tumsā un mūzika pieņemas skaļumā un intensitātē.
Telefonam 14% baterijas. Mājupceļa mūzikai nepietiks, drīz mani arī nevarēs sazvanīt pudeles biedri. Labprāt, kā izrādē, paliktu uz šī soliņa visu nakti, jo ūdens un cigaretes vēl ir. Saprāts gan neļauj. Netālu uz ķieģeļu sienas rakstīts "es maz no atceros no rītdienas", un tam es varu piekrist.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.