Atnācu tikko mājās piedzēries, ieslēdzu televizoru, tur sapratu, ka atkal neuzvarēsim Eirovīzijā, tāpēc nav jēgas tālāk. Biju pie tēva, kurš mani pārliecināja, kāpēc progresīvais nodoklis nav automātisks risinājums visu valstu problēmām. Man tagad pāris dienas jāsagremo un jāpalasa citi gudri cilvēki, bet iespējams esmu novirzījies nedaudz pa labi visā politiskajā shēmā.
Tas varētu būt arī vīns un kalvadoss, un viskijs, un rums - visas šīs velna dziras sapudeļotas un brīvi pieejamas ne tikai tēva kambaros, bet arī trīs stāvus zemāk pie vecmāmiņas. Vecmāmiņa šodien tikai pasūdzējās, ka tēvs slinko un nevar viņai plates pieslēgt, tāpēc tagad jāieplāno pie viņas ierasties skaidrā, lai varu atrisināt viņas kultūras vajadzības.
Šīs dienas mēģinājums puslīdz okei - starp visu pārējo, pamēģinājām spēlēt Demon Host, kas ir viena no 2014. gada mīļākajām dziesmām. Turklāt Demot Host ir neparasti interesanti dziedāt. Nu, daudz vietas iztēlei un visādiem blūzīgiem gājieniem. Nemaz nerunājot par to, ka Timber Timbre vispār ir mana 2014. gada mīļākā grupa.
Bet vispār šodien pēc ilgiem laikiem izgāju no mājas. Protams, tieši tā mana pirmā pusstunda svaigā gaisā, pēc trīs dienu hibernācijas un transa stāvokļa, bija piesātināta ar sniega tonnu. Kamēr braucu divos tramvajos, viss norima un parādījās zilas debestiņas.
Grupasbiedra kaķis ar mani nedraudzējās. Mēģinājuma pusē - pēc divām stundām - es pamanīju tādu kautrīgu acu pāri, kas glūnēja no tualetes durvju spraugas. Kad skrēju pie viņas, pilnmēneši ieslīdēja dziļāk tumsā. Pastiepu roku, un piesardzīgs deguntiņš to paošņāja. Sapratu, ka nebūs aršanas. Turpināju mēģinājumu, vairs nenāca. Vienmēr ir nākamā reize, vai ne.
Tad aizbraucu pie tēva. Paēdu, padzēru, izklaidēju brāļus, izklaidēju tēvu, izklaidēju vecmāmiņu, atbraucu mājās. Man iesita pa dvēseli, tāpēc es nojaucu pēdējās barjeras. Velns sazin', kas tagad notiks. Es neesmu miris tikai tāpēc, ka kauns. Cik vērts ir viens dzīves gads? Bet cik vērta ir iespēja nomirt tā, ka citiem sāp pēc iespējas mazāk un pašam nav žēl?
Nedomājiet, ka es te tagad meklēju kaut kādas atrunāšanas no pašnāvības. Neviens takš negrib būt nemirstīgs? Ja es viens pats dzīvotu 500 gadus, visi mani draugi nomirtu un man būtu jāsāk no sākuma vismaz 8 reizes. Un tad es tāpat nomirtu. Ja visi dzīvotu 500 gadus, Zeme nespētu visus uzturēt labā kvalitātē, tāpēc mēs visi dzīvotu nelaimīgi. Šobrīd mums dod iespēju tusēt apkārt tādu nepilnu gadsimtu, un tas ir baigi kul. Bet, tā kā esmu noliedzis visas abstraktās kosmiskās enerģijas, dvēseles svaru un reliģijas, mana eksistence, tīri teorētiski, ir apstājusies pie "dzīvo tā, lai nav žēl" - kamēr man ir interesanti, kamēr man ir jauki brīži. Kamēr mans ķermenis ir laba frigate, kas pati sevi apgādā ar tiem pozitīvajiem hormoniem un iknedēļas vētrām, kas esamību ceļ debesīs vai izmet tuksneša maļā, kā kuro reizi. Kamēr mani pāršalc sajūsmas viļņi par labi izdevušos fotogrāfiju vai atzinību no nepazīstama čaļa par manu blogu, vai to, ka skaista meitene piekrita ar mani satikties un pavadīt vakaru. Kamēr vēl esmu pie prāta, paliec tu manā prātā.
Es tagad gribu runāties ar draugiem par nāvi, bet ir tikai datora auksti baltā gaisma un rupjmaize ar medu kaut kur virtuvē. Arī labi, bet ne tik ļoti.
Mamma guļ, tāpēc iemainīšu skaļo taustiņu klaboņu pret varbūt nedaudz klusākām, bet miegam estētiski atbilstošākām ģitāras stīgu skaņām.
Postskriptum. Manu bloga tekstu nesen citēja Egija savā sociālo tīklu kontā. Tik maz vajag priekam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.