Man nav taisnības

Es atkal esmu sapratis. Šoreiz nav banālās romantiskās atziņas, bet gan kas dziļāks.

Neviens nav perfekts. Izklausās, ka to varētu ierakstīt vislētākajos sociālajos tīklos vai literatūrā, bet man tas nozīmē ko citu. Mani idealizētie draugi un meitenes ir tik caurumaini. Es vairs nevaru iedomāties nevienu cilvēku bez mīnusiem. Kā tas notika tik pēkšņi? Pat mans tēvs salauza savu racionalitātes bāku - iztērēja milzīgu naudu, lai man nopirktu kameru, tagad stāsta, ka nav vairs īsti līdzekļu. Es taču viņam neprasīju neko profesionālu, bet sabūju labāko. Par ko? Par to, ka fotografēju neko. Un tagad es tāds nepateicīgs bēdājos, lai gan man ir diezgan labi.

Un es arī nekad nebūšu perfekts, un es visas savas nepilnības saskatu apkārtējos, it sevišķi tajos, kurus satieku biežāk, bet šoreiz tās nepilnības vairs nešķiet kā personības iezīmes, bet gan padara mani skumīgu. Kāpēc, nezinu.

Es ļoti gribēju rakstīt šo ierakstu, par spīti labajai kompānijai, marihuānai, mēmajam šovam un tikko nopirktajām cigaretēm. Tomēr neesmu vēl līdz galam definējis tās pirmās divas rindkopas un nekas dižs nesanāca. Bet patiesībā man jau negribējās rakstīt to, vajadzība spieda, jo vārdi plūst pāri malām. Saņēmos un neaizrakstīju ziņu feisbukā, ne vienu, ne otru, jo nedrīkstu atkārtot rudens situāciju pie cita salikteņa. Kā tajā muļķīgajā, bet smukajā LKA diplomdarba filmā, lauzta sirds, bet citādi nekādas jēgas nekam.

Pēkšņi pazīstu ļoti daudzus cilvēkus ar depresiju, un vakar viena meiča man paziņoja, ka mirs dažu gadu laikā. Pastāstīju pirmajiem 4 cilvēkiem, ko satiku, jo nezināju, kā sagremot faktu. Divi pateica, ka tā varētu arī nebūt taisnība. Atkal sākas. Atkal jāizvēlas, ticēt vai nē. Ja ticu, varu palikt muļķa lomā, ja nē - varu palikt vēl stulbākā pozīcijā.

Atsakos pieņemt, ka man ir depresija, tāpēc iemesli manai sajātajai motivācijai un garastāvoklim ir jāmeklē citur - dekadencē un bohēmā, un mīkstajam matracim, uz kura varu piezemēties - liberāliem un dāsniem vecākiem. Darbs mani nav norūdījis, bet bērnības erudīcija man ļāva atslābt arī mācībās. Tāpat kā intensīvie mūzikas treniņi un ātrie rezultāto lika piemirst, cik daudz vēl nemāku.

Nav morāles, nav kauna, tikai skumjš lauks ar sasalušiem rakumiem. Gribu tomēr rakstīt to grāmatu un uzņemt kādu filmu. Nu, kā jau pirms tam gribēju.