Par atmiņām, svešām un jaunām

Vakar dzēru. Kaut kā dīvaini, bet viss izvērtās labāk kā citās reizēs. Varbūt tāpēc, ka iestāstīju sev, ka ir iemesls. Iegansts, vairāk.

Un tagad visādas jauniepazītas Annas jau ir pasūtījušas vakara asprātīgu aprakstu, pat neapjaušot, ka redzēju un dzirdēju nedaudz vairāk par to, ko viņas pašas labprāt būtu publicējušas.

Naktī gāju uz tualeti dzert ūdeni, jo lēnām sākās pohas, jo aizmigt tāpat nevarēju, jo piedzēries, un jo skaļi tecēja radiatori. Atpakaļceļā nejauši ielaidu istabā suni, par ko uz sekundi jutos slikti, jo suns skaļš un kāpj visam virsū. Tad izdomāju, ka tagad varu iztēloties, ka visas aizdomīgās skaņas nāk no suņa, nevis no apakšstāva.

Tik ļoti iegrimu mīklās, ka pašam palika neērti.

Vakar dzēru. Kaut kā dīvaini, bet periodiski sanāca izrauties no citām aktuālajām bēdām. Šķita, ka progress, līdz es atcerējos, ka iepriekš prieks nomainīja bēdas nomainīja prieku ar katru jaunu dienu, nevis katru jaunu stundu.

Es pat neatceros, ko Diāna vakar man teica, bet viņai atkal laikam taisnība par mani.

Starp citu, ir tik savādi, ka neviens cits nevēlas noticēt, ka visi runā par visu, un pat savas rudens kļūmes esmu tagad noklausījies no vairākiem dažādiem skatupunktiem. Protams, ka viss tiek izstāstīts labākajiem draugiem, kuriem ir arī citi labākie draugi. Un tad vēl tas gadījums ar taksistu - ahh. Noslēpumi noslēpumu pēc ir interesanti varbūt mēnesi. Nerunājot par reāliem noslēpumiem, bet cik tev tādu ir, tev nav pat 30.

Laikam tā grupa, kas solījās izjukt, neizjuks. Un tā grupa, kurā man lika spēlēt sasodītu regeju, pat varbūt varētu strādāt, ja atrastos bunģieris un meiča saņemsies un sāks izturēties kā noteicēja.

Vakar dzēru. Kaut kā dīvaini, bet šodien arī. Cerams, ka ne dvuļu. Kāpēc mēs vakar dzērām dvuļas? Un kāpēc mēs vakar dzērām šampi? Gandrīz neērti paliek, līdz brīdim, kad pāriet.

Bildes. Es pat gandrīz esmu pieradinājis šo kameru. Tā reāli blogs ir tā vieta, kur atļaujos likt mīļākās bildes, nav jāievēro feisbuka etiķete (jāieliek vismaz viena bilde ar katru cilvēku no ballītes/koncerta, nedrīkst atkārtoties, utt), neviens nevar pārmest kaut kādu tagošanu vai pavēlēt, kuras bildes ir smukas un kuras nav.

Andrejs.

Anna.

Anna un Rasa.

Anna.

Kristaps un Anna.

Pats parādījos vairākos attēlos. Tomēr pats jūtos skaists ļoti specifiskā fotogrāfijas veidā, tāpēc nezinu, ko darīt. Atkal jātaisa pašportreti? A ko es varu darīt, ka labāk izskatos ar aizvērtu muti, bet runāt gribās? Un ko es varu darīt, ka citi fotografē ar pārāk platu leņķi un nemāk fokusēt vai kompozicionēt? Haha, atradu sev problēmas tikko.

Klausos šo dziesmu un bēdājos, jo mēs visi gribam būt varoņi, bet es esmu varonis tikai savos blogos.