Ziniet,

Esmu uz pareizā ceļa un neesmu uz pareizā ceļa. Pareizais ceļš ir iedomāta līnija, kas neatgādina ceļu, jo veicu kustību [man] neskaitāmos virzienos vienlaikus. Ja sāku kā punkts, ideāls ir aplis. Punkts nav objekts vai figūra, tā ir precīza atrašanās vieta, ar koordinātām un bez dimensijām.

Pieņemsim, ka ideālais aplis ir ar rādiusu x, un katrs no bezgalīgajiem punktiem uz riņķa līnijas ir kaut kas pabeigts.  Miers, prasme, darbs, eseja, valoda un tā tālāk. Bezgalīgi daudz lietu, ko varētu paveikt šajā dzīvē, jo ir bezgalīgi daudz kategoriju - perfekti uzņemta fotogrāfija ir viena līnija no centra līdz aplim ar garumu x, bet arī māksla perfekti fotografēt ir viena līnija no centra līdz aplim ar garumu x. Šī ir utopiska metafora, es tā drīkstu. Riņķa līnija taču ir visi punkti, kas atrodas vienā attālumā no centrālā punkta, bet punktiem taču nav dimensiju, tāpēc "visi punkti" šajā gadījumā ir diezgan daudz - pietiekami daudz, lai nosegtu ne tikai visus cilvēku radītos konceptus, bet arī visus sīkākos individuālos sasniegumus, kurus es jebkad spētu izpildīt.

Tātad, katru dienu es nedaudz pietuvojos aplim - uztaisu sev garšīgas pusdienas, novelkot dažas veselas līnijas (nomazgāti vakardienas trauki, uztaisīta jauna recepte) un pagarinot citas, šķietami nepabeidzamas līnijas (izkopta pavārmāksla, nomazgāti visi pasaules trauki). Iemācos jaunu dziesmu, saceru kādu jaunu ideju, nofotografēju kaut ko ārā pa logu, aizeju kādu satikt. Tam visam pa vidu ir līnijas, kuras paliek īsākas, jo matemātiku es pamazām aizmirstu, bet kad ieraudzīju šodien ķīmijas pierakstus, bija absolūta bezdibeņa sajūta.

Es esmu uz pareizā ceļa un neesmu uz pareizā ceļa. Pareizais ceļš ir metafora abstraktai idejai - rīcību kopums, ko sagaida sabiedrība, bet ja sabiedrības viedokļi sakristu pilnībā, tā būtu slima sabiedrība pat utopijā. Tas nozīmē, ka ir dažādi pareizie ceļi, un viens no viedokļiem par pareizajiem ceļiem ir man pašam. Lai gan cilvēku skaits un iespējamo cilvēku savienību skaits tomēr ir ierobežots, nevis, kā pirms tam, bezgalīgs, manuprāt ir diezgan liela iespēja, ka atrodos uz ceļa, kas kādam šķiet pareizs.

Mana pasaule ik pa laikam sabrūk, jo apmaldos savā tiešumā un vēlmē tikt saprastam līdz ir absurdā situācija, kad rakstu vienlaikus anonīmi un, kā šeit, pusanonīmi. Un tagad, diezgan nejauši, man vienas nakts meitene pasaka, ka lasa manu anonīmo blogu. Vēsture atkārtojas. Atkal biju centies atmest meitenes, atkal sanāk huiņa, jo rakstu klab.lv, atkal esmu lejā, atkal braucu uz Tallinu, atkal dzeršu ar Kristapu, atkal taisīju picu šodien, uz kuras atkal bija tā pati gaļa. Atkal atkal ir debesis pušu, līsti stiprāk, līsti vairāk.

Kamēr vēl esmu pie prāta, vai ne?

Paldies, Anna.