Sākas

Šovakar internetā intensīvi spēlēju šahu, lai gan absolūti nesanāk. Ceru, ka būs līdzīgi kā ar citām lietām - naktī kārtīgi izsapņošos šaha noskaņās, rīt pamodīšos, paēdīšu brokastis, aiziešu uz veikalu pēc vakariņām un cigaretēm (Kristaps man pirmdien iedeva dažus dūmus no cigaretes, kuru uztina ar Daces tabaku, tas arī ir pēdējais, ko esmu vilcis plaušās), un tad uz Čomski, cerībā, ka nepalikšu pēdējais.

Parasti spēlēju ar 10 minūšu taimeri, pēdējā laikā drusku pievērsos 5 minūtēm, šonakt izspēlēju turnīru ar 1 minūti katram spēlētājam. Kopā bija 9 spēles, no kurām uzvarēju 3, plus 1 punkts, jo vienā raundā paliku bez pretinieka. Sākotnēji bija 27 spēlētāji, beigās palikuši 9 (pārējie atvienojās vai tika izmesti), man 8. vieta.

Likās, ka tas būs labs treniņš ātrdomāšanā, tomēr rezultātā visās nākamajās spēlēs es nespēju veltīt ilgāk par trīs sekundēm vienam gājienam, tāpēc kopš tā superātrā turnīra neko vairs neesmu uzvarējis, ne 5, ne 10 minūšu partijas.

Vispār nemīlu spēlēt uz datora. 3D šaha galdiņu nespēju īsti uztvert, grūti saprast, kura figūra ir kura, tāpēc arī visās izsmalcinātajās programmās (Chessmaster un tam līdzīgās) vienmēr uzreiz pārslēdzu uz divdimensionālo skatu no augšas. Lai gan šķiet vieglāk, pārāk daudz tomēr paslīd garām.

Kas mani vēl satrauc - protams, ne jau līdz galam nopietni -, ir Ralfa spēle. Ceru, ka viņš ir cītīgi uztrenējies kopš tā laika, kad pieskolas bārā es viņu uzvarēju gandrīz katru reizi, jo, pretējā gadījumā, es pats esmu degradējies. Sestdienas (vai piektdienas, neatceros) ballītē rezultāts palika 2:2, gan jau ka rīt bārā izšķirsim.

Nesaprotu to nepamatoto azartu. Tāpat zinu, ka neuzvarēšu to kasti alus, jo ir sporta šahisti un spēlētāji, kas labāk atceras kombinācijas un atvērumus. Bet vai tiešām, ar visu to manu iedzimto un ieaudzināto mīlestību pret spēles izjūtām, man ir lemts palikt sliktākajā pusē, kā tas ir internetā?

Varbūt rīt būs nauda.

Varbūt rīt labi sanāks spēlēt.

A varbūt neviens, ne otrs.

Rekur Kristaps, kurš arī grib spēlēt šahu.