Es negribu

Es tik ļoti negribu bēgt no savas pilsētas.
Es negribu skaitīt dienas līdz nulle sekundēm, un tad es negribu atskaitīt četrus gadus, līdz atkal būs jāsāk viss no sākuma. Tas teorētiskais, uz papīra, mārtiņš būs kaut kas cits, un kāda iespēja, ka uz labo pusi.
Es negribu atvadu ballīti, jo visi teiks, ka brauks ciemos, un atbrauks trīs cilvēki, katrs pa divām reizēm, jo jau Tallinai nevienam nebija laika.
Es negribu spēlēt dziesmas, kuras tu nedzirdi, jo es tās visas rakstu tev, kad man ir grūti ar tevi. Un tu neesi neviens konkrēts, tu esi visi, kurus es atkal atstāju, tu esi meitene Tallinā, kuru gribēju apprecēt, tu esi mans nodegušais dzīvoklis, meitene no rudens, rakstnieces, zemnieces un tēlnieces, tu esi tagad, šodien un te, un tu esi tas, kurš smejas, kad es caur asarām citēju Kiviču un Lilioma dziesmu, un tu esi skaistākā meitene pasaulē, kas palika smēķējot un dziedot par whole lotta love, kamēr man neatlika nemaz, un tu esi es pats, jo kaut kā mēs visi te kopīgi nokļuvām.

Ja tu sasiesi vainagā tās rudzupuķes, es smiešos no laimes, bet nepamet sajūta, ka esmu nokavējis nakti un paslīdējis savās asarās, ka es nesaglabāju savu skatuves šarmu, ka tu neizlasīsi šo visu, un, pat ja tā, tas tevi aizbiedēs, ka to izlasīsi tu nevis tu, un tas būs kā apdedzināt pirkstus tuksnesī, vai saslapināt kājas ziemā, vai paģībt virs bezdibeņa, un

un es esmu tas, kurš sev atļāva tam visam saslēgties pašreizējos stāvokļa zobratos.

Here I'm allowed
Everything all of the time