A nu ka

Pagalmā apdegu un saaukstējos. Šodien [dienā, kad rakstīju] sāka nākt nost āda, un blakusgulētāji dusmojās, jo es ar azartu plēsu un kasīju nost pelēcīgus plēvei līdzīgus gabaliņus no rokām un muguras. Saaukstēšanos es biju pelnījis, jo gandrīz visu festivālu pavadīju bez zeķēm. Tas šķiet pašsaprotami brīžos, kad saulē ieiet nav iespējams bez momentāniem apdegumiem (apdegu tikai ejot starp telti un vietu, kur pavadīju gandrīz visu festivāla laiku), tomēr naktī zāle bija slapja un nemaz tik silts nebija. Es to nevarēju zināt, jo biju piedzēries.

Nospēlējām it kā ok, ja neskaita to, ka dabiskas atbalss nebija nemaz, un es sevi dzirdēju pārāk labi un viss pārējais bija impotenti klusi. Uz skatuves dzēru ābolus ar viskija sulu, lai dziedētu savu epifāniju par to, kā nemāku spēlēt basu. Nokāpu, un sākās. Vairākas stundas vēlāk atjēdzos pie sola ar ģitāru un dziedu visas ierastās dziesmas. Kādā brīdī uzkāpa milzīgas dusmas pret cilvēkiem, kad pārmeta, ka spēlēju to, kam "nevar dziedāt līdzi", lai gan mēs ar Jāni un vēl vairākiem ļoti labi varējām dziedāt līdzi. Un tā nu es iespītējos un uzspiedu savu balsi visaugstākajā skaļuma robā, kad sajutu gluži mehānisku pārmaiņu rīklē. Nopratu jau tad, ka nākamajā dienā padziedāt būs grūti.

Labi, tālāk. Atbraucām uz Rīgu, es aizbraucu ar Pēteri uz laukiem pie māsas, atbraucu atpakaļ un sapratu, ka esmu slims. Cīnījos ar sevi, lai nodziedātu trešdienā koncertu. Trešdien dzīve pavērsās. Ceturtdien bija kompakta ballīte. Piektdien biju Baltezerā, un tad dzīve tiešām pavērsās. Sestdien bija koncerts, pēc kura iepazinos ar vēl vienu mīļāko ģitāristu. Atnāca Līva, Pēteris un Lida, kas bija kā sapnī. Un svētdien es aizbraucu uz Mārupi, kur viss bija skaisti un kārtība, līdz atkal uznāca déjà vu no 2010. gada, kad sāpēja skatoties. Un tā nu sanāca tie iepriekšējie divi ieraksti, kurus tagad centīšos noslēpt ar bildēm.

Secība apgriezta. Visas bildes atradu savā kamerā, bet vairākas no tām uzņēma Rūta.