Bet vieglāk un neprātīgāk būtu turpināt idealizēt dažu stundu notikumus, uzbūvēt manu ilūziju pasauli, kas pār mani neizbēgami sabruks vai izrādīsies nevajadzīga, jo, par laimi, kļūdos. Un tad es būšu izsmēlis savas iekaisušās domas, un tad varbūt es kādu laiku nesatikšu meitenes, kurās skatoties es kūstu, un vai tiešām tā ir mana vaina, nevis nemaināms apstāklis, ka es noticu flirtam, ka es noticu labajam un es noticu tam, ka kādas citas būtnes apziņā es esmu kaut kas vērtīgs.
Un varbūt tiešām tā vienkārši jābūt, ka man jāturpina kulties caur dzīvi līdz brīdim, kad viss maģiski atrisināsies, kad iespējamības sakrāsies, kad mana neticība neattaisnosies.
Visums varbūt nav slēgta vide, bet mūsu pasaule ir, un šī pilsēta arī ir. To pametot, es nespēšu saglabāt kontaktu, jo es jau vienreiz nespēju. Atsevišķās draudzības bija anomālijas, jo, lai cik izturīgi būtu zirnekļa tīkli, arī desmit tādu nespētu saturēt divas bumbas, smagākas par gaisu, un Rīga un Tallina ir tik ļoti smagākas par gaisu.
Man zvanīja tēvs, un es baidos atzvanīt.
Man zvanīja nepazīstams numurs, un es baidījos pacelt.
Man neatbild, un es baidos.
Un man ir gandrīz tikpat truli skumji kā toreiz, kad nosēdēju parka imitācijā pusotru stundu, cerēdams, ka kāds tomēr man piezvanīs. Un uzņēmu bildes, jo nebija nekā cita, ko darīt. Lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.