Par uguni

Pirms daudziem gadiem, četriem vai pieciem, mēs gājām pa J ielu, rociņās sadevušies, ne pārāk steidzīgi, jo diena bija noslēgusies un mūs gaidīja tikai mājas. Šķita, ka kaut kur atkal uguņo, tomēr citādāk. Jo tuvāk mājai, jo savādāka skaņa - salūta ierastos trokšņus ietērpa miljons brīnumsvecīšu šņākšana un varbūt dažas nianses no milzīga aizvērta pavarda. Tikai sasniedzot māju, ieraudzījām nedaudz tālāk oranži izgaismotu ainavu. Daži soļi uz priekšu atklāja šķūnīti, uz kuru pa desmit gadiem paskatījies noteikti biju, bet bez reģistrācijas atmiņā. Šoreiz tas iespiedās prātā vienā momentā, jo starp to un māju plosījās rudenīga liesma.

Tajā pašā naktī, pāris stundas vēlāk es atvēru acis. Varbūt tāpēc, ka viņa kaut ko teica, varbūt bez ārēja cēloņa. Jau otro reizi acs saskatītās kontūras nogulsnējās zemapziņā, lai atgādinātu par sevi bez iemesla tagad. Kailas meitenes aprises pie mana loga, priekšplānā ierastā nekārtība, fonā ierastais TV tornis, bet viņas siluetu apņēma ierastais ielas korpuss, bet atkal tajā neierasti oranžajā krāsā. Kad ugunsdzēsēju dispečerei nosaucu adresi, viņa bija pārsteigta. "J iela? Tur taču tikko nodzēsa!" - "Nē, divas mājas tuvāk centram tagad!" - "Nuuu, labi, kāds jums uzvārds?" Toreiz laikam nodega garāža ar motociklu iekšā. Vecmamma stāstīja, ka arī uz M ielas kaut kas bija dedzis pa dienu.

Baigi, bet panika mani nepārņēma. Līdz brīdim, kad šajā pašā dzīvoklī saņēmu savādu ziņu. Pēc īsas pārbaudes igauņu ziņu lapās, atradu satraucošu, bet nepaskaidrojošu ierakstu. Māklere pa telefonu neko gudru nepateicu, nācās vien pašam braukt uz Tallinu. Kāpņu telpa nebija mainījusies. Tur izskatījās pēc deguma, bet tas izskatījās tieši tik aizdomīgi, cik ievācoties iekšā. Un pēkšņi, ieejot sava stāva gaitenī, es saskatīju savu dzīvokli bez durvju atvēršanas. Caurumi bija abās pusēs durvīm un tur tālāk spīdēja cauri viesistaba ar gruvešu kaudzi apmēram manu krēslu augstumā, vēl tālāk - pazīstamie attēli, kurus kādreiz rūpīgi līmēju guļamistabā pie sienām.

Divdesmit minūtes vēlāk, ar miskastes maisu un divām mugursomām es gaidīju taksometru, kas neatnāca, un zīlēju, ko tagad darīt. Ģitāras sadegušas nebija, tās tika nozagtas pēc tam. Ja vēl kaut kur bija palikusi tehnika, tad zem drupām. Izlietnē bija panna, kuru nepaspēju nomazgāt pirms braukšanas, jo skrēju uz autobusu. Mantas tajā dienā atstāju pie draudzenes draudzenes. Aiz neziņas, gāju ēst uz Lido, tad dzert uz bāru. Nākamajā dienā jau kopā ar Pēteri un tēva darba kolēģi rakāmies pa manām atmiņām un iesāktajiem darbiem, cerībā, ka kaut daļiņa būs saglabājusies. Uzvalks visos turpmākajos koru koncertos viegli smaržoja pēc deguma, bet kameru un instrumentu man pēkšņi nebija. Sadegušas vai samirkušas bija arī gleznas, kuras man gadu laikā bija darinājis tas pats siluets, kuru izcēla tā oranžā atstarojošā siena.

Instrumentu un kameru kolekciju atjaunoju labāku kā iepriekš. Paralēlu, bet funkcionējošu un pārdomātāku. Nav iemeslu, kāpēc par to visu sāku domāt.

***

Pēdējās nedēļās tiku korī, filmēju, baroju pīles, palīdzēju pārvākties, atradu dzīvokli, meklēju darbu, nerakstu dziesmas un cīnos pats ar sevi. Mācos klusēt, mācos runāt. Sen neesmu apstrādājis nevienu no simtiem bilžu, ko esmu uzņēmis. Tā nu šīs ieraksts paliks neilustrēts.