Starp papīriem savu sirdi

Izgāju no mājas 20 minūtes par vēlu, tāpēc pie Spīķeriem sapratu, ka nepaspēšu būt tur, kur jābūt. Tad nu nekur jēgas vairs nebija iet, un es sēdēju krastmalā, pīpēju un apsvēru gulēt turpat uz soliņa. Bomžveidīgais kompanjons jau bija aizgājis makšķernieku armijas virzienā, sabiedrībā bija palikušas tikai milzīgas kaijas, kas minūti uz mani aizdomīgi skatījās līdz omulīgi iesēdās bruģī, varbūt manas milzīgās šalles dēļ domāja, ka esmu nekaitīgs vegāns.

Man piedāvāja darbu Šveicē. Pārrakstīju CV angliski, aizsūtīju. Man piedāvāja vakanci studijā, aizgāju nointervēties. Mēs apmēram pabeidzām darbu ar saviem singliem, un tā kā mana grupa mani šeit, cerams, nelasa, rekur es nelegāli dalos, jo feisbukā sarunājām vēl nedot.

Es nezinu, ko darīt. Jāatrod, kur efektīvi pavadīt veselu darbadienu tagad. Ir, ko darīt, bet nav kur.

Nerakstu, jo negribu. Gribu spēlēt ģitāru un dažreiz padziedāt, nevis sacerēt pēc iespējas pieklājīgākus un nesāpīgākus tekstus par to, ka vajag citu bundzinieku un par to, kāpēc mums jāpiesakās konkursam ar citu dziesmu. Negribu pildīt sešas veidlapas, lai pierādītu, ka esmu mūziķis, negribu taisnoties par to, ka nav ierakstīts albums. Zinu, ka problēmas var būt daudz intensīvākas un reālākas, bet mani laikam galē nost tieši šīs - mazās, sāpīgās, caur zemapziņu, saraustītajiem sapņiem un aprautajiem teikumiem.

Korī jādzied Bahs, kādas 10 lapaspuses. Pat sēžot nepamet sajūta, ka paģībšu.