Atkal publicēju jau novembrī rakstīto. Toreiz noslēpu, jo bija bail. Tagad vairs nav jēgas slēpt. Es vairs nekontrolēju savu dzīvi, un es ceru, ka viss mans iesāktais vienkārši ņems un nostrādās.
kāpēc es gribu par daudz
kā man dzīvot / palīdzēt sev
abi mīl, abiem sāp, es cenšos mācīties no kļūdām un neaprakstīt jūtas publiski, bet jums jau šovs, "kāpēc neraksti par pisienu klabā", "kāpēc neraksti poētiski blogā" vai, vēl labāk, "baigi daudz lamuvārdu" vai "baigi depresīvi"
jūs ar alu nopērkamās pežas un pimpji, kas cērt durvis pusvienos naktī, kucesbērni, kas slikti izturas pret dzīvniekiem un lopiskie alkoholiķi, es neesmu izklaide un pēdējo reizi humora blogam es rakstīju 2014. gada novembra sākumā, un pēdējo reizi, kad aprakstīju seksu internetā, es neatgriezeniski sabojāju attiecības ar meiteni, ko vēl nepazinu
es gribu raudāt katru dienu bet tikai tagad esmu nokļuvis situācijā, kad varu to atļauties, jo beidzot man riebjas visi apkārtējie cilvēki un es viņus varu izvēlēties nesatikt
mans gads ir beidzies jo tam nebija jēgas, tikai kārtējie "jūs esat tik jauki kopā" nākammēnes jau būs "kas notika" un "kurš kuru pameta" un "viņa tāpat nebija" vai "tu tāpat biji" un "eu mārtiņ, tu redzēji, ka viņa arī ir bārā"
un kā man tagad atvērt acis, ka nekad viņas vairs man nebūs blakus no rīta, un kā man aizmigt, ja zinu, ka nekad vairs viņai nepalīdzēšu sasildīties
lielākais pizģets ir tas, ka es neko labāk nebūtu varējis izdarīt, jo acīmredzot es sevi vairs nevaru izmainīt
un karš feisbukā pārvērtīsies par atbalsīm blogos, divu pilnīgi atšķirīgu versiju vēsmām starp divām pilnīgi atšķirīgām draugu kopienām, asaras nožūs, un es turpinu domāt par scenārijiem, kuros manas drēbes izjuks ūdenī pirms izžūs vai tiks iepakotas plastmasas plēvēs kā lietiskie pierādījumi
ja tu bļeģ iedomājies, ka tas iepriekšējais ir kaut kāds mājiens, ej dirst un nelasi mani nekad, jo es nemirstu un nemiršu ar parādiem un tikai tāpēc, ka man sāp un ir grūti. bet es raudāšu, tev redzot vai neredzot.
tikmēr viņa turpinās pārlasīt to otru vietni, kur aprakstu seksu, bet par šo, manu vissenāko dienasgrāmatu, viņai pateica, ka "ir ok" un nekad vairs neatvēra. man jau tā ir pohuj par publiku, kopš man ir mūzika, ko vardarbīgi spiest jums sejā, lai pats varētu priecāties, ka esmu kaut cik vērtīgs šai pasaulei
bet
es
varbūt
neesmu
un
varbūt
tu
arī
neesi
gribētu būt šarmants alkoholiķis, bet sanāca apraudāties, saslimt un neatbildēt meitenei trīs stundas sociālajā tīklā. tas izraisīja ķēdes reakciju un atkal esmu viens, un man nav nekā, un tās bija trīs glāzes vīna.
Es šo ierakstu lasīju tajā novembrī un joprojām ar savu mazliet konservatīvo domāšanu uzskatu, ka šis ir par skarbu. It kā jau nekas tāds, bet pārņem tāda samērā neaprakstāmi nepatīkama sajūta to lasot: "jūs ar alu nopērkamās pežas un pimpji, kas cērt durvis pusvienos naktī, kucesbērni, kas slikti izturas pret dzīvniekiem un lopiskie alkoholiķi"
AtbildētDzēstSkatīt iepriekšējo rindkopu. Es rakstu sev, nevis publikai, kas var izvēlēties, ko lasa. Šī vietne publicēta sociālajos tīklos vienu reizi pastāvēšanas mūžā un visticamāk, ka tas nekad neatkārtoties. Paldies par viedokli, ka tev tas liekas par skarbu vai rada nepatīkamas izjūtas, bet tu taču mani lasi pietiekami daudz, vai tev liekas, ka es taisnošos par pieciem lamuvārdiem?
DzēstMārtiņ, nav jāatbild tik dusmīgi. Tev neviens neprasa attaisnoties, es vienkārši izteicu savas pārdomas par vienu teikumu.
DzēstNebija plānots dusmīgi. Rekur komikss, lai salīgtu:
Dzēsthttp://www.funnyjunk.com/funny_pictures/1887719/Sarcastic/