Šodien aukstums spiedās kaulos, lai gan jau trešo dienu apģērbs ir tieši tas pats. Man trīc rokas un atkal nāk virsū bezpalīdzības sajūta, lai gan darbi nav mainījušies un ar grupām ir pieklājīga prezence. Atmiņa joprojām mēdz pievilt gandrīz ikdienā, ir grūtības atcerēties iepriekšējās dienas, ik pa brīdim pazūd arī iepriekšējās 5 minūtes. Ne tādi dramatiski blekauti vai pamošanās citā pilsētā ar asiņainām rokām, tikai neiespējami atsaukt, kāpēc vairākas minūtes ne par ko nedomāju vai nedarīju.
Mamma aizvakar apprecējās.
Man nekam nav laika un man tā nepatīk dzīvot.
Man tajā laika neesamībā atrodās savs prieks, jo, attiecīgi - nav laika arī gausties par to, kā nav citu lietu, piemēram, naudas vai emocionālā siltuma.
AtbildētDzēst