Un kāpēc / Es palieku

Viens

Kā radīt lietas?

Fotogrāfijas ir visādas - dažreiz staigāju ar kameru, cerībā kaut ko ieraudzīt, dažreiz staigāju ar kameru un ieraugu kaut ko, ko gribas, dažreiz izdomāju pirms tam kaut ko konkrēti un tad skatos, kā to fočēt.
Rakstīšana notiek pilnīgi automātiski - neatkarīgi no tā, vai ir vai nav kaut kas noticis, ja gribas rakstīt, atveru lapu un drukāju. Tā griba, savukārt, var tikt izraisīta dažādi - kaut kas notiek un man nav nekā labāka ko darīt, vai varbūt māc vainas apziņa, ka esmu atkāpies no tradīcijām.
Dziesmas gan tā pašas nerakstās. Apsēžos un domāju, un tad parasti kaut kādas skumjās atziņas pašas sevi abstrakti izspiež. Pēdējā vispār - eju pa ielu bez austiņām un domāju, ka esmu viens. "Es palieku viens" uz riņķi un riņķi. Aizeju mājās un pusotru stundu sēžu un domāju, ko ielikt pārējā dziesmā, kā piekabināt kaut ko interesantāku.

Nezinu, cik tas ir labi, bet gandrīz viss pēdējā gada laikā ir rakstīts tāpēc, ka grupai nav ko spēlēt. Rokoties atmiņās, nevaru saprast, kā agrāk varēja būt tā situācija, ka nevienam manas dziesmas īsti nevajadzēja, ka tās pašas nāca ārā.

Un man pa divām naktīm atkal kaut kas jāsaraksta. Varbūt kaut kas priecīgs? Meibī. Mažoru taču tikpat daudz cik minoru. Diemžēl, visas iesāktās idejas ir ar pilnīgi nemažora vārdiem, bet ko man darīt, ka "manas dienas ir skaitītas, nāve ir gaidīta", ka "man tava patiesība grauž, apziņu lauž" un tā tālāk.

Gandrīz sāku izklāstīt savas finanšu problēmas, līdz atjēdzos - ja sūdzētos, kāds no jums atkal man gribēs aizdot naudu.