Nav vairs kam salūst tā tīri tehniski. Un es ik pa laikam sēžu vai stāvu, vai eju, un trulums rada ilūziju, ka viss ir kārtībā, jo nesāp. Tikai šis trulums ir kaut kā ļaunāka vēstnesis, jo vieglāk nebūs.
Kāpēc es nonācu pie šādām izvēlēm, un kāpēc es tagad turpinu akli iet pa izvēlētajām? Vai tiešām nav nekā cita? Vai es par velti visiem ticēju, kļūdījos savā godīgumā?
Atkal
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.