Man nevajag digitālus baltus ekrānus, man vajag siltu mežu, kurā izbļauties, man vajag to reizi pie kluba, kad riju asaras un apzināti vilku dūmus tik bieži un spēcīgi, ka grūti paelpot, man vajag aizbēgt no visiem, lai nav cilvēku, kam esmu parādā draudzību, pagātnes kļūdu un nepatīkamas slavas, kuru izmantot pret mani.
Nekur nevaru aizbēgt, tikai iziet ārā pagalmā, pa ceļam velkot lūpu kaktiņus uz augšu, kad garām iet kolēģi. Uz stundu no problēmām uzmanību novērsīs bomži, dzērāji, pensionāri un tīņi sabiedriskajos. Tad vēl un vēl un vēl, bet kādā brīdī, ja nebūšu pietiekami daudz izdzēris, es attapšos blenžot uz tumšiem griestiem un man blakus neviena nebūs un logu es turēšu vaļā, jo nebūs neviena, kas pret to iebilstu. un tad varbūt es sapratīšu, bet varbūt nē. Manam sapratnes līmenim nav nozīmes, jo izjūtas nemainās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.