Paskatījos

Man ir paziņa. Kādreiz gribēju iepazīties ar šo paziņu, paaugstināt draudzības pakāpi. Jau varu iedomāties jūsu visu spriedumus, ka noteikti gribēju ko vairāk par draudzību, turklāt visu to plašo spektru starp aizvainotu pārmetumu un izsmieklu, sak, tu jau tāds esi. Bet jūs jau tādi esat. Un jūs dažreiz nespējat saprast, ka ietekmējat cilvēkus, ja viņiem stāstāt, kādi viņi ir. Ziniet, ja mani ieliktu cietumā par cepuma zādzību, ko neesmu veicis, es čista aizietu uz to veikalu un nozagtu cepumu. Tāpēc nejustos labāk, bet es joprojām saprotu tikai vienkāršas lietas. Vienkāršas varbūtības, vienkāršas ķēdītes, pat tad, ja dažreiz nezinu kādu ķēdītes daļu.

Karoč tagad tā paziņa dzer un ir stilīga, un es vairs neesmu stilīgs, visās grupās man pārmet par to, ka maitāju ballīti, vienai grupai atlaižu par daudz, vienai par maz, viena vispār nevienam nepatīk, tāpēc es katru dienu ceļos agri un braucu nu jau 70 minūtes uz darbu, kurā vismaz mans birojs ir sterils, nevienu nesatrauc tas, ko daru brīvajā laikā, un mani vērtē pēc izpalīdzības, strādīguma un pieklājības frāžu efektivitātes. Strādāt ir viegli, būt tur ārā pie dzīvniekiem drāmu vētrās ir pretīgi, un man ir manas saliņas, bet saliņas mēdz applūst, un galu galā esmu ielaidis vētru savā istabā arī šeit, un dažreiz normāla darbadiena gluži vienkārši nav iespējama.