Parasti vētras ar zibeni man sagādā prieku, un šādas vētras tiešām sen nebija bijušas.
Parasti es kaut mēģinu to nofotografēt, bet nav sanācis kopš 2012. gada vasaras.
Parasti es izliecos pa logu un blenžu mākoņos, cerībā, ka tieši tajā vietā, kur skatīšos, būs uzplaiksnījums.
Principā vienīgais prieciņš bija sirreāli melnās debesis visapkārt, jo tumšs palika pirms acis paspēja pielāgoties un pilsētas lampas kārtīgi iedegties. Vējš ārdīja stacionārus objektus, pūta nekad neslaucītos putekļus acīs, ik pa laikam uzmetot kādu nomaldījušos pili uz rokas.
Pēc četrām dušām gandrīz noslīku lietū, svaigi izmazgātās drēbes tika žāvētas divreiz, runājām klusējot, risinājuma nav, nekas nemainās, lai gan viss mainās, un es joprojām palikšu ekstra, jo nevienam nevaru paskaidrot, ko es daru grupā, kas nevienam nepatīk, un es nevaru paskaidrot, ko darīšu, kad iesāktais būs pabeigts, tāpēc turpinu visu iesākt un neko nepabeigt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.