Sit

ķermenis dažreiz cenšas mani sabotēt, jo smadzenes šķietami nav savietojamas ar vidi, kas uzbūvēta un attīstīta mākslīgi. reliģija un citas ticības lietām, kas nav materiāli saprotamas, mūzika un cita māksla, kas ir kā fraktālis attīstījusies tik tālu, ka knapi pilda sākotnējo funkciju, savstarpējā saziņa ar it kā to pašu sugu, kas esmu es, bet es vienkārši nespēju saprast citu problēmas, nespēju izskaidrot savējās, un tad es kā muļķis nespēju pakustēties, jo cenšos izzīlēt, ko es daru nepareizi.

man ir tik daudzreiz vieglāk strādāt, ja man dod uzdevumus, un man ir skaidrs, kas jādara. man nebija nekādu problēmu strādāt tirgū, ja bija daudz cilvēku, un tas pat nav tāpēc, ka bija vairāk naudas. tāpēc mēģinājumi, kad nav jauna materiāla, ir tik besīgi, un koncerti ir tik labi. labs koncerts ir tāds, kad es zinu, ko darīt, un esmu spējīgs to darīt - turklāt uzticos pārējiem, ka arī viņi to izdarīs. visa mana dzīve ir balstīta uz ticību, ka katrs izdarīs to, ko vajag, savu iespēju robežās. visi svarīgie cilvēki ir atlasīti tādi, kam uzticos darbībās.

man žēl, ka šo rakstu no darba, bet es dažreiz nezinu, kā rīkoties, un tagad jau stundu esmu birojā, bet tās šķiet kā dienas, un es zinu, ka šis vakars būs daudz garāks, nekā es gribētu, un man nav kur noslēpties, lai gan viss, ko es gribētu ir miers, garas pauzes, klusums, siltums.