Grīziņkalns

Ir bijuši sliktāki rajoni. Tiesa, es nebiju pieredzējis, ka kaimiņiene izlec/tiek izgrūsta pa logu, un es varbūt nebiju redzējis tādu dzērāju centrāli, kāda ir mans mazākais piemājas veikals, bet jūtos daudz drošāk kā Maskačkā burtiski visu laiku, ko tur dzīvoju.

Man ir ietrenēts skatiens uz ielas - no liela attāluma novērtēju apkārtējos cilvēkus, kas bērnībā bija svarīgi, lai zinātu, vai šķērsot ielu, izvēlēties citu maršrutu vai vienkārši maršēt garām. Protams, tuvumā esot nevienam neskatos acīs, kas ir drošākais veids, kā nedabūt pa purnu. Tas atstāj nu jau ieaugušu blakni, ka neredzu pazīstamus cilvēkus un mēdzu izskatīties nelaipns, it sevišķi kombinācijā ar austiņām. Cenšos manuāli pārslēgties uz cilvēku ieraudzīšanu no tuvuma, kad esmu centrā, bet vienreiz mani pārsteidza vēstures skolotāja Maskačkā, kas "jokojoties" (bet vispār nē) paziņoja, ka esmu nu gan iedomīgs palicis, jo es neskatījos uz viņas vadīto tūristu grupiņu.

Man pie mājām atvērās Ezītis, kur pagaidām esmu tikai iztestējis kartupeļus, bet gan jau tuvākajā laikā izmēģināšu arī pārējo virtuvi. Vietas tur ir diezgan maz un ir sajūta, ka man traucē citi apmeklētāji, un es traucēju viņiem. Tāpat prieks, ka ir vieta, kur pasēdēt savā rajonā - tā nebija ne Maskačkā, ne Rūpniecības ielā, ne Berģos.

Manam kaķim bija dzimšanas diena. Nosvinēju ar to, ka stūmu viņam rīklē prettārpu tableti.