Uzsaukums

Kaut kādos vidējos tīņa gados sāku izķidāt visas dziesmas ko klausos, visticamāk tāpēc, ka toreiz klausījos tikai kādas 20 dziesmas uz riņķi. Bija periods, kad klausījos ekskluzīvi tikai Green Day, tikai Muse, tikai Radiohead, tikai Placebo. Piesēžos pie datora, uzlieku Winamp diskogrāfiju, lasu līdzi vārdus vai spēlēju spēles kamēr klausos.

Tas noveda līdz tam, ka galvā iesēdās katrs sīkums no dziesmas, un pa lielam atcerējos katra instrumenta melodiju. Kopš atsāku mūziku, nedaudz vairāk izkopu prasmi izolēt elementus, kamēr klausos, līdz brīdim, kad palika sarežģīti uztvert visu kā kopumu, nevis atsevišķus instrumentus. Tā koptēla uztvere ir atjaunojusies, jo to pieprasīja spēlēšana kopā ar citiem, laikam.

Kad runājām par Supernovu un Eirovīziju, es teicu, ka man ir svarīgi zināt, ko mūsdienās klausās un ko mūsdienās spēlē, lai nebūtu tā, ka viss manis radītais ir ekskluzīvi priekš manis, vai, labākā gadījumā, mana sociālā burbuļa. Tas nenozīmē, ka tiecos uz popa rakstīšanu, bet (viena no svarīgākajām lietām, ko iemācījos uni) lai pārkāptu likumus, tie ir jāzina.

Pēdējos mēnešus ļoti lēnām rakstu mūziku, un mana konceptuālā iedvesma ir no diviem albumiem - Book of Bad Breaks (Thee More Shallows) un The Hazards Of Love (The Decemberists). Ļoti gribu uzrakstīt pirmo reizi mūžā albumu, nevis atsevišķas dziesmas, ko metu izlasē. Tajos divos piemēros dziesmas ir foršas, bet tā vērtība nāk no iekšējiem savienojumiem, attiecīgi, muzikālas tēmas un liriskās atsauces uz citām dziesmām.

Tajā pašā laikā, man tādā savādi pozitīvā ziņā sirdi spiež dažas dziesmas, un atgādina man, ka bez albuma koncepta jāmēģina uzrakstīt dziesmas, kas darbojas arī vienas pašas, bez konteksta un atbalsta.

Viena no manām mīļākajām bildēm, kurās es esmu. Par spīti tam, ka pat bildē var redzēt, cik man ir saspringts žoklis no drogām, par spīti tam, ka tas bija Tallinā, tā nakts un tas rīts bija kaut kur starp maniem top 10 brīžiem dzīvē, vismaz līdz šim.