anti

Ceturtdien bija silts. Šodien arī, bet ceturtdien, bļe. Pats nevarēju savā arhīvā atrast, bet noteikti jau rakstīju, ka rudens depresijas vietā man ir pavasara depresija. Tā, protams, nav, jo es negribu mētāties ar neprofesionālām pašnoteiktām diagnozēm, bet rudens tumsa man ir atvieglojums, un pirmais aukstums man vairāk saistās ar to, ka mazāk dzērāju uz ielām (uzaugu tomēr rajonā). Pavasarī es vienkārši esmu noguris.

Iepriekšējā vasara bija pilnīgi nekāda, un katru nedēļu es gaidīju, ka tūlīt, tūlīt būs riktīgi silts, bet nebija. Rudens sākumā temperatūra pacēlās, un tad viss. Lapas mainīja krāsu jau pa ceļam uz zemi, un manā dzīvē nekas īsti nebija mainījies. Galu galā, februārī un martā man aukstums bija līdz acīm.

Ceturtdien pēkšņi sapratu, ka ārā ir +16, bailīgi izgāju uzpīpēt bez mēteļa, pa ceļam vēl satraucoties, vai kolēģi nepadomās, ka esmu stulbs ejot neapģērbies ārā. Un tad sākās kaut kas līdzīgs pozitīvai panikas lēkmei, jo katra svaigā (bet siltā) gaisa deva bija burtiski reibinoša, un gribējās skriet, par spīti nogurumam pēc 3 darba dienām un caurām naktīm.

Pats labākais, protams, sekoja. Izkāpu no autobusa Mārupē, un lēnām lija ar milzīgām, vēsām lietus lāsēm, un es izvēlējos iet uz mēģinājumu caur veikalu, kurā man vispār neko nevajadzēja. Kājas pašas sevi  nesa uz priekšu, kamēr es turpināju stulbi smaidīt, jo šķita, ka sezonālās skumjas ir beigušās. Pēc tam īsti nekas man nevarēja sagandēt mēģinājumu, par spīti tam, ka reāli bija nepilnas 40 minūtes visiem kopā.

Eiforija beidzās tajā pašā vakarā, bet tas nekas. Man ir jaunas kurpes, saulesbrilles, priekšā koncerti, darba mūzikas pasākums, galda spēles, pat kaķa dzimpuks. Tikko izlaidās jauns albums.