Nakts / Es guļu ar atvērtām acīm

Man izrāva atlikušos gudrības zobus, es biju pie ģimenes ārsta, spiediens normāls, potes nav vajadzīgas, jo tika veiktas pērn, turpinu iekasēt apdrošināšanu par saņemtajiem pakalpojumiem, lietoju smaržas un smaržīgus šampūnus, un tiem pieskaņotus smaržīgus kondicionierus, varu pievilkties trīs reizes vienā piegājienā, un tas nav daudz, bet agrāk nevarēju vispār, sāku šķirot papīru un stiklu, un visādi citādi fitter happier and more productive.
/
Tajā pašā laikā es konstanti esmu noguris. Ir nopirktas biļetes uz 3 koncertiem tuvākā pusgada laikā, ir viens ceļojums uz Romu, vajag ieplānot arī Viļņu, Berlīni, varbūt vēlreiz Stokholmu, vai Londonu. Un tad vēl nometne, par kuru man tik ļoti nav spēka domāt tieši tagad. Un tad, starp cerams vienmērīgi izbārstītām pastaigām un restorāniem, kad es palieku viens, man ir grūti padomāt, un es gribu spēlēt datorspēles, bet ne kaut kādas jaunas, tās pašas, kurās jau esmu pagātnē ieguldījis 200 stundas katrā, jo tās es jau māku, un tur nav pārsteigumu, var baudīt pierasto estētiku. Tāda sajūta, ka pilnveidojos tikai ar pērkamām lietām, jo smaržas maksā tik, cik es saņemu par vienu darbadienu, bikses maksā 4h darba, biļetes maksā pusotru darbadienu, pulkstenis no Ķīnas maksā 10 minūtes

Ar grupu ieguldījām vairākus simtus par koncerta video, plānojam uzlabot tehniku, būsim festivālā, aicina jau uz nākamo, cenšos ieviest kaut kādus vingrinājumus, lai varam labāk spēlēt, un atkal, fitter happier and more productive.
/
Neesmu sarakstījis jaunu dziesmu kopš pagājušās vasaras, tātad tūlīt būs fakin gads cauri, un joprojām nevaru izspiest sakarīgas 16 rindas, jo ir tikai četrrindes par neko, un es nevaru saprast, kā dziedāt par to sajūtu, kas ir pirms lietus, kā dziedāt par to, ka karstumā labāk ir stāvēt zālē, nevis uz zemes ceļa, kā definēt vilšanos apkārtējos, to sajūtu, ka strādāju kopā, vai draudzīgi runāju pēc koncerta, ar cilvēkiem, kas ir tik nenormāli neiecietīgi.

Piezogas sajūta, ka vienkārši sasniedzu teksta rakstīšanas griestus, un tiešām nav vairs nekā vērtīga, ko varu pateikt, jo melodijas nāk diezgan viegli, un vairāk nekā iepriekš.

Galu galā, esmu vairāku gadu laikā iemācījies nobloķēt savas domas par tām drausmīgajām lietām, kuras man grūti panest, jo nu visiem jau nepalīdzēsi, un nevaru nekā praktiski mainīt neko. Sure, šķirot atkritumus un ziedot patversmei, un ziedot partijai, kas rudenī zaudēs, un palaist tanti apsēsties, un tas viss, gan jau, dod kaut kādu labumu, bet ja gandrīz visi pārējie dara pretējo, ko man darīt tad? Un šis vairogs, ar kuru es pasargāju savu trauslo dzīvesprieku, varbūt ir tas, kas man neļauj uzrakstīt neko jēdzīgu.