kopš 2010. gada es katru mēnesi vismaz vienu ierakstu esmu uzrakstījis, bet vairs nē, tagad ir "tikai" podkāsti un grupas un attiecības un darbs un mājdzīvnieks.
toreiz tajā laikā es sapņoju, ka, kad būšu pieaudzis, es varēšu strādāt darbu, kas knapi nosedz sūdīgu dzīvokli labā vietā un prastu ēdienu un mūzikas hobiju. tas sapnis bija par to, ka man nevajadzētu daudz naudas un lai es spētu būt laimīgs viens pats radot ko jaunu. tajā sapnī nekad nebija nekas par citiem cilvēkiem, man pat nebija vizuālas fantāzijas par dzīvi ārpus tās vienas zaļgani tumšās istabas, no kuras ik pa laikam iziet mans romantizētais tēls (noprotams, ka uz tumšu piepīpētu bāru, vai vienkāršu darbu, kas neiedvesmo un neprasa domāšanu).
Šīs sapnis sen nav atgriezies, bet tagad atcerējos. Šobrīd šķiet, ka vairākus gadus nebiju centies iedomāties labāku situāciju. Varbūt, ka pie vainas ir man izrakstītais D3 vitamīns, ko pāris nedēļas pūšu sev mutē, vai neregulāri neprofesionāli ķermeņa vingrinājumi. Ļoti maz pīpēju arī kādu laiku, un pat ēdu diezgan balansētu uzturu, ar tikai zivju gaļu.
Sapnī nekad nebiju attiecībās, bet tagad esmu. Sapnī man nebija "darba" draugu, tagad šķietami ir. Sapnī es nerakstīju ne dienasgrāmatas, ne podkāstus.
Šis rakstās klišejiski, bet tiešām nav, tas sapnis ir svarīgs. Gribu lai ir skaidrs, ka par spīti jaunām papildus lietām un apstākļiem, ir riktīgi svarīgi spēt patikt pašam sev un spēt izklaidēt pašam sevi. Un kaut kā tas iet roku rokā ar to, kā es uztveru mūziku. Gribu, lai citi cilvēki saprot, kā tas ir - spēlēt instrumentu, lēni un izjusti un skaļi, vai tik liegi, ka jāceļas pirkstgalos, lai var izlocīt visus locekļus pie tās akordu maiņas, nodungot to melodiju.
Biju klubā, kur skanēja elektronika, un es nebiju īsti iedzēris, un nespēju neko izbaudīt. Bija sociāls, iekšējs un ārējs spiediens dejot, tāpēc es dejoju, bet neviena kustība negāja kopā ar mūziku. Es zinu, kur jābūt rokām dejojot pie roka vai hiphopa, bet šeit kaut kā stulbi bija kustināt, bet nedrīkstēja nolaist lejā. Nu lūk, svarīgi ir dabūt pretējo.
Pat tad, ja dzīve ir iegrozījusies citādāk, un man ir nevis ļoti plašs un savstarpējs draudzīgs bars apkārt, bet gan ļoti nedaudzi cilvēki, kuru dēļ es darītu visu (un kuri dara visu, kad man vajag), man ir prieks par to, ka esmu atcerējies, kā sev patikt.
un varbūt es kādreiz nejutīšu vajadzību dokumentēt visus dzīves sīkumus, un nejutīšos vainīgs par tādu sīkumu kā bloga atstāšanu novārtā.
es nemāku zīmēt, bet ļoti gribēju censties uzzīmēt to sapni, tieši peintā, un man īsti nesanāca, neko darīt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.