Pēdējais ieraksts, trešā daļa

Šo es sāku rakstīt pirms pāris nedēļām, aizmirsu publicēt.

Pēdējos gadus šķita, ka, esot vienam, ir tik daudz ko darīt. Tagad esmu viens un nezinu, kur likties. No mūzikas noguru, filmām vairs neticu, strādāt nav spēka, soctīkli izrullēti pusdienu pārtraukumā un pīppauzēs. Es nemāku būt viens, ne?

Varbūt šodien ir jāatgriežas pie vecajiem ierakstiem, kurus vēl vakar vai aizvakar šķirstīju ar šausmām. Tik ilgu laiku es pavadīju ar nepiepildāmu tukšumu sevī, un brīnos, kā to varēju aizmirst šo piecu gadu laikā. Piecus gadus sanāca novērst eksistenciālās šausmas ar visiem ikdienas sīkumiem. Es zinu, ka piespiežot sevi es jutīšos labāk, bet neceļas roka piespiest sevi.