Arhīvs

Beidzot tiku pie interneta. Ieraksti kopš sestdienas.


26.01.2013
4:05AM

Kora nometnes pirmais vakars pavadīts godam. Esmu kārtīgi pielējies un tikai tagad ejam gulēt. Protams, divas trīspadsmitgadnieces gultā ielīda jau pirms stundām sešām, bet, par laimi, man te ir dzērāju sabiedrība. Tajā skaitā A, kura ne vien ēd kā pieklājas, bet arī jauc dzērienus, kad L paslēpj vīnu.

Nav pārsteigums, bet brīdī, kad man rokās ģitāra, tiek pasūtītas ziņģes.

Pizģets, man nav iekšā rakstīt. Otrs jēdzīgais bass ļoti skaļi cenšas neuzkrītoši apgulties gultā, haha. Apgāza alu tikko, no manas un L gultas skan smiekli.

Rīt jāceļas agri, jo deviņos brokastis un desmitos sākas mēģinājumi. Pirms dažām stundām diriģents pateica, ka varam arī netikt dziesmu svētkos, kas būtu diezgan smieklīgi, jo viss pasākums ir lai iemācītos svētku repertuāru.

A pašlaik vemj. L iet pārbaudīt. Jautrība bez gala, haha. Un mūsu istabā desmit gultas, vismaz septiņas uz mums gan jau dusmojas, ups.

A, tas kurš bass, nevis universitātes biedrene, tikko atvainojās par to, ka krāks.

Bēdīgākais fakts ir tas, ka šis tiks publicēts diezgan ilgu laiku pēc rakstīšanas, jo igauņu platjoslas šo čuhņu neaizsniedz.

Un man joprojām sāp sirsniņa par to, ka aizvācos prom no Rīgas, bet ne tik tālu, lai manas smadzenes saprastu, ka nekādu attiecību nebūs tajā pilsētā tuvākos četrarpus gadus.

Bļeģ, man vajadzēja dzert vairāk ūdeni, rīt būs pohas uz dziedāšanu. Bet, ko tur daudz.

11:53AM

Pārsteigums, visiem bija pohas un skanēja pēc sūda. Tiešām ceru, ka tie mēģinājumi visu dienu kaut ko arī dos.

Esmu sācis lietot galīgi atdalītās rindopas arī tad, ja idejas starp rindkopām nav tik tālas. Tas tikai rada ilūziju, ka ir vairāk, bet visādas S to var lasīt un iedomāties, ka es ieturu seksīgas pauzes.

Cilvēku apzīmēšana ar vienu burtu vairs nestrādā. Ļoti patiktos izmantot īstos vārdus, bet tad zaudēšu jebkādu uzticēšanos sev, jo jebkas, ko kāds man pasaka, varētu tikt arhivēts publiskā vietā. Vārdu pirmie burti, savukārt, ir tikai trīsdesmit trīs, turklāt nepazīstu nevienu, kurš būtu F, C, Ž un tā tālāk, bet Annas vien ir septiņas, plus divi Andri, Arta un pāris Anetes. Iniciāļi jau ir daudz vieglāk atšifrējami, bet tad sākas dilemma - vai es vēlos, ka tas ir atšifrējami? Kur ir tā robeža auditorijā, kuriem es kaut ko nevēlos līdz galam atklāt?

Pirmās pasaules problēma, bļa. Vēlāk angliski.

29.01.2013
1:11AM

Visu sestdienu dzēru kafiju, jo bez maksas un bez limita, un garšīga. Vakarā izrādījās, ka man nav dzeršanas biedru - visiem pohas, bet ko citu pēc mēģinājumiem var darīt? Gulēt traģiski sūdīgās "audums uz plānām atsperēm" gultās kopā ar septiņiem citiem cilvēkiem vienā istabā.

"Puse kora sieviešu ir sajūsmā par to, cik tu esi talantīgs." Ak, šausmas, cik tas bija smieklīgi uzmundrinoši. Nevaru noliegt to, ka pēdējos četrus gadus sēdēju pie štrumentiem daļēji lai izpelnītos šādus komplimentus, bet neko jau tik skaistu un nedzirdētu neradīju nogalē. Atceros, ka ļoti smuki spēlēju vienu brīdi ģitāru, kamēr citi gulēja diendusu. Tā bija pusstunda. Ja tā "sajūsma" bija par jebkuru citu brīdi, tad tas bija nepelnīti.

"Tu esi ļoti kritisks pret sevi." Nē, es esmu apsēsts ar sevi tik ļoti, ka tas pārklājas ar iedomību, bet visādi citādi es esmu ļoti objektīvs pret sevi.

Iepriekšējo teica meitene, kura šobrīd Igaunijā cīnās ar manu mīļo Starptautisko Bakalaurātu. Viņa negribēja dzert manis piedāvāto alkoholu, jo bija nepilngadīga. Haha, joks, visi nepilngadīgie dzer, bet, nē, viņa nedzēra, jo bija nakts uz svētdienu, bet viņa nebija iesākusi angļu valodas lielo rakstāmo, kurš jānodod pirmdien. Un tad es viņai pilnīgi sagrāvu motivāciju, kad pateicu, ka to noteikti nerakstīju pirmajā gadā. Un tad es piebildu, ka CAS vispār neviltoju līdz galam un nenodevu, un tas neko īsti nemainīja. Novēlu viņai saņemt skaistu diplomu.

Bija vēl divas nepilngadīgās, 15 gadu katrai. Tās gan dzēra, un es, bļeģ, sajutos tik vecs, kad devu savu vīnu. Un tik bailīgi arī, sodi esot lielāki nekā Latvijā, bet viņu vecāki un vēl 20+ cilvēki, kuri zina visu par mani, atradās vienā mājā. Viena no viņām, vārdu, protams, neatceros, dziedāja tik spēcīgi, ka telefons pārpūlējās ierakstot viņu kādu septiņu metru attālumā.

Vakars beidzās ap septiņiem rītā, bet starp diviem un septiņiem es dzēru, spēlēju un dziedāju kopā ar diviem čaļiem un divām meitenēm. Čaļi tā neko, bet meitenes gan superīgas, žēl, ka neesmu vecāks. Pirmkārt smukiņas, otrkārt foršas. Viena no viņām, A, zināja Karma Police un Where Is My Mind, kas bija ļoti liels kontrasts tam, ka iepriekšējā dziesma, kuru mēs visi "varējām" nodziedāt, bija 99 Luftbaloon.

Divas stundas vēlāk. Nevaru saprast, no kā slikti - bezmiega, nesagremotajiem ēdiena kalniem, dzeršanas. Cenšos pavemt, nesanāk. Tad nu tīru zobus un domāju, cik tas būs apkaunojoši, ja vemšu mēģinājumā. Būtu vai nu pirmais izmestais dalībnieks vai "tas dzērājs, kurš dzied mūsu korī". Par laimi, pārmaiņas pēc brokastis nebija omlete ar majonēzi, tāpēc kuņģa saturu spēju novaldīt. Daudz sulas, daudz kafijas.

Kamēr diriģents ņemas ar altiem un soprāniem, es aizveru acis un miegu ciet. Nav pieklājīgi, tāpēc atveru acis un "mācos vārdus", kamēr viss dubultojas un galva krīt nošu virzienā. Ļoti ceru, ka basiem atsevišķais mēģinājums būs pēdējiem un varēšu pirms tam pagulēt. Haha, nope, pirmajiem.

Kafija, cigarete.

Pēc atsevišķā mēģinājuma vairs neprasās gulēt, bet, kad atkal sanāk viss koris kopā un kad sākam mēģināt Kalniņa "Lūgšanu", elpas ir aizdomīgi maz, arī pazīstot manas smēķētāja plaušas. Ieradusies arī solītā dokumentāliste, kura staigā apkārt ar kameru. Diriģents izceļ dažus cilvēkus no katras balss, lai paklausītos to sešbalsību, tajā skaitā mani, un neļauj man apsēsties, jo baritoni ir tikai divi, un otrs klausās mani. Nu un tā uz riņķi raujam tās sūda beigu taktis un pēdējā reizē es tā neuzkrītoši cenšos paģībt un smagi iesēžos krēslā. Ups.

***

Tagad visi iedomājas par tantēm, kuras sēž pusizliekušās arā pa logu un vienkārši skatās. Tas esmu es šajā dzīvoklī.

Apnicis bez interneta.

***

Bija ieraksts, kurā rēķināju, cik bloga ierakstu top pēc pusnakts un cik pēc diviem naktī. Tagad paskatījos uz mūzikas ideju ierakstiem.

Ja neskaita anomāliju vienpadsmitos vakarā, kaut kas muzikāli maģisks man notiek starp deviņiem vakarā un trijiem rītā, kad esmu ierakstījis 72,5% materiālu.