Igaunija bālē

Kāpēc man Tallinā nesanāk nocopēt tādus cilvēkus? Protams, mans lietuviešu čalis ir tik veiksmīgs gadījums, ka pat ievācos ar viņu, un tad vēl L, ar kuru varu pa retam satikties un daudz runāt, bet ar pārējiem tāds runāšanas kontakts tikai ballītēs, uz kurām mani tagad neaicina, jo esmu alkoholiķis, haha. Pirmās pasaules jauniešu traģikomika.

Bet Rīga!

Atbraucu uz dažām dienām, un, par spīti citiem, ne mazāk nozīmīgiem notikumiem, jau paspēju izvērst vienu konkrētu kontaktu no "tā reize, kad es biju pimpī un dziedāju līdzi tava telefona mūzikai". Tas, kas sekoja pēc viena vasaras vakara bija tikai abpusēji komentāri blogos, viņas skicēts tetovējums (to gan tad, kad būs nauda) un pāris sarunas feisbukā. Un tagad pat nedaudz kauns ieslīgt dziļākos paskaidrojumos, jo viņa būs starp tiem pieciem cilvēkiem, kas šo izlasīs, haha.

Pa dienu satiku J un gājām meklēt man kurpes, kuras neatradām. Man pienācās pāris no konkrēta veikala, jo iepriekšējais bija nafig brāķis, tāpēc biju superjauks un neglītu kurpju sev vietā uzdāvināju zābakus viņai - un, bļeģ, vai es neesmu jauks bijušais? Un vai tā nav dārgākā dāvana, kuru jebkad esmu sagādājis?

Satieku K, pēc dzēriena Kiwi izstaigājam Lido, tad ļoti gludi atšujam čali Alā.

Čalis: "Es varu jums iet līdzi pīpēt?"
K: "Mēs labāk divatā, nopietna lieta jāparunā."
Es: "Mums vispār tā kā randiņš un tā."
Čalis: "Jā jā, vienkārši negribat mani."
K: "Es laikam esmu stāvoklī."

Ne ta randiņš, ne ta grūtniecība, bet piedzērušies čali, kas izdomājuši ka māk spēlēt Alas šķībās klavieres vai ļoti interesanti stāstīt par Norvēģiju nav tie labākie sarunu biedri.

Un vakars beidzās ar neskaitāmiem abpusējiem ieteikumiem, ko skatīties, lasīt un klausīties. Necerēti veiksmīgi. Nē, pat ne necerēti.

Bilde. Sestdiena, kad dzēru mistiskajā dzīvoklī. Skaistā rumāniete dzer alu. Noknipsēju, lai iemūžinātu atmosfēru. Kvalitāte ir bēdīga, bet no istabas ar vienu spuldzi ar telefonu varētu būt sliktāk.