Finertijs staigāja apkārt vienās un tajās pašās drēbēs mēnešiem ilgi, skuvās ar galīgi neapskaužamu regularitāti un, gluži vienkārši, izrādīja, cik ļoti vienalga viņam ir par savu izskatu. Reizi gadā viņš iegādājās pilnīgi jaunu dārgu uzvalku, spīdīgas kurpes un gaumīgu kaklasaiti, lai lepni uzklausītu apkārtējo komplimentus, kas sāka apsīkt pēc divām nedēļām, kad paziņas saprata, ka tās tagad būs turpmāko mēnešu drānas. Bikses ar nodilušiem ceļgaliem, žakete ar spurainām piedurknēm un krekls, kas kolekcionē vīna traipus.
Un man ir pie dirsas, ka Kurta Vonnegūta pirmā novele "Mehāniskās klavieres" nav augsti vērtēta, un man pie dirsas, ka protagonists ir Pauls Protejs, kurš ir pārsteidzoši neizdarīgs. Eds Finertijs ir starp maniem mīļākajiem Vonnegūta radījumiem, blakus Kampbelam no "Māte nakts".
Abas noveles ir ļoti ne-Vonnegūts, varbūt tas pat ir iemesls, kāpēc man patīk labāk. Vonnegūta maniere mēdz būt forša, bet ir malta uz riņķi līdz bezgalībai.
Bildē attēlota mana gadu mija, ar liķieri un šahu.
Spriežot pēc bloga statistikas, ieraksti ar komentāriem ir lasītāki par citiem, tāpēc varu droši papildināt šo ierakstu ar garu piebildi.
AtbildētDzēstUldis Tīrons, Rīgas Laika redaktors, aizgājušajā pavasarī man pateica, ka mēdz būt cilvēkiem tāds vecums, kad lasa Vonnegūtu, bet neviens pie viņa nepaliek. Es, pēc pailga pārdomu brīža, varu atbildēt šo: ja man nebūtu sadāvinātas piecas grāmatas un aizdotas trīs, es ar prieku atgrieztos pie Vonnegūta, kurš vismaz neaizraujas ar tām muļķībām, kas rakstītas Rīgas Laikā zem "Mēneša vīna". (Paturu gan cerību, ka tas netiek domāts nopietni. Intelekta izrādīšana tādā līmenī ir "ES ESMU GUDRS UN VARU ATĻAUTIES DZERT 20 LATU VĪNU")
Man nav tāda pienākuma, jo es neesmu redaktors, bet, diezgan pavirši lasot, esmu pamanījis, ka pāris cilvēkiem, kuru vārdi ir iespiesti pēc žurnālā atrodamiem tekstiem, noderētu tie Radošās rakstīšanas kursi.
***
Dievs dod lai arī pieaugušie cilvēki rakstītu savu vārdu google.com.