Pirmā darbadiena. Jāzvana potenciālam klientam, kurš izrādījis interesi par soliņiem, kurus pārdodam. Un es tik ļoti sāku stostīties, ak šausmas, tikai tāpēc, ka viņš atkārtoja jautājumu, uz kuru es nevarēju atbildēt tajā brīdī.
Bet visādi citādi, galīgi čil. Gaidu, kad sāksies sūdu vētra. Man ir savs "kabinets" birojā, skats ir diezgan drausmīgs, bet vismaz logi lieli. Un kafija par brīvu, un tēja par brīvu. Un es tagad zvanu uz Latviju par kompānijas naudu, un lietoju mobilo internetu par kompānijas naudu.
Un tā kā mans atalgojums par 20 nostrādātām stundām nedēļā būs pāri 300 eiro mēnesī, es zinu, ka būs vēl daudz trakāk. Sākums patīkams, jo jātulko mājaslapa uz latviešu valodu un jāmācās viss par materiāliem un tamlīdzīgi, nekādu tirgošanos man vēl nedod.
Vai arī man paveiksies, un par nekā nedarīšanu es pelnīšu superdaudz.
Rīt dabūšu diriģēt apkārt septiņus cilvēkus uz velna paraušanu, jo es rakstu scenāriju un esmu režisors. Feisbuka čatā gandrīz neviens man neatbild, tāpēc rīt viņiem būs pizģets, jo es runāju daudz, kad esmu atbildīgs un nervozs.
Un dažreiz es apzīmēju smuku meiteņu rokas, jo esmu piedzēries un viņām ir sarkani mati.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.