Šodien mums stāsta, kā darbojas skaņa, par to, kā skaņas izcelsme tiek dalīta trīs galvenajos veidos, kā to uztver cilvēka auss, kā novērst atbalsi. Neticēsiet, kurā nodarbībā mums to visu stāstīja.
"Sound Recording". Jau piekto nedēļu mums katru ceturtdienu itāļu pasniedzējs stāsta par skaņu nodarbībā ar nosaukumu "Sound Recording". Bet vienmēr uzrodas kāds, kurš grib būt paaudzes balss, un pajautā: "Kāpēc mums to vajag mācīties, ja mēs taisām filmas?"
bļaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
Vismaz pusei no klases pāršalca izmisīgs lūgums, lai tas neturpinās, bet tas turpinājās. Un lai tikai pamēģina taisnoties pēc tam, ka "tas taču vienkārši jautājums, negribēju lekties", jo, tu turpināji ar metaforu, ka "tad kad es ēdu, es nedomāju par tiem minerāliem, kas tur iekšā". Un man likās, ka man ir sūdīgas metaforas.
Es par to skaņu domāju visu dienu, un automātiski pieņemu, ka visiem tāpat skaidrs, kāpēc esmu pārliecināts par to, cik tam čalim nebija taisnības.
Pirms dažiem mēnešiem man centās iesmērēt sejā, ka es mācījos vairāk vidusskolā un pabeidzu ar labākiem eksāmena rezultātiem, bet tik un tā esmu tajā pašā pozīcijā, kur mans strīda partneris. Malacis, tieši tas, ar ko jālepojas. Es nezinu, ko darīt ar visām tām liekajām zināšanām.
Atgriežoties pie "Sound Recording", pagājšnedēļ skatījāmies filmu kā piemēru (jo skaņa ir sarežģīta /pārsteigti izsaucieni/), kamēr cits kāds man aiz muguras taisīja vaļā konfekti vai šokolādi, vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas saldums nebija iesaiņots audumā vai salvetē, nē, tas bija iepakots kā visi saldumi - čaukstošā folijā. Un tad šis kāds ņēmās to saiņot ārā, saprata, ka iepakojums čaukst pa visu telpu, tāpēc darīja to "klusi" apmēram piecas minūtes. Bļeģ, mēs neskatījāmies Transformerus vai "25 labākās Nascar avārijas", mēs skatījāmies filmu ar piezemētu mūziku un klusiem soļiem, kamēr kādam draudēja sāpīga bada nāve, ja vien netiktu patērēti tie 40 grami palmu eļļas un cukura. Mana spilgtākā atmiņa no filmas ir nevis liegā saksafona spēlē, nevis māja, kas tiek krāsota rozā, nē, spilgtākā atmiņa ir manas drebošās rokas un pleci, kas noraustījās pie katra atkārtotā čaukstiena. Ja es kādreiz būšu skolotājs, es būšu tas skolotājs Zolitūdē, kurš bļauj uz bērniem piecus gadus un tiek izmests ārā pēc atmaskojoša sižeta Tautas Balsī.
***
Vispār es esmu diezgan labestīgs un mēdzu būt pārsteidzoši izpalīdzīgs. Parasti nedusmojos uz cilvēkiem ilgāk par pāris dienām, ja neskaita skaistus izņēmumus, sliktākajā gadījumā mani kaitina pilnīgi viss, ko viņi dara. Bet es neesmu īsti tajā pozīcijā, lai varētu atļauties ņemt un dusmoties, jo neloloju ilūzijas, ka mani kāds turpinās paciest. Tāpēc šādas pārplūstošas dusmas leju tikai aiz muguras, jo nolamāt augstāk minētos vainīgos būtu tikpat jēdzīgi kā bāzt t-kreklu džinsos.
Un runāt par cilvēkiem aiz muguras ir tik ļoti normāli, es nevaru iedomāties nevienu savu paziņu, kas to nebūtu darījis. Pat tie aprobežotie, supernaivie un labdabīgie kristieši no Living Room nebija izņēmums. Pat visi tie miljons draudziņi, kuri lamā visus sevis aprunātājus. Nē, it sevišķi tie. Es tagad esmu ieskrējies un gāžu visas dusmas ārā tik ļoti, ka nevaru apstāties vai savilkt teikumus kopā.
Man jābūt darbā pēc vienpadsmit stundām, man jābūt skolā ar scenāriju pēc deviņām stundām, man jāceļas pēc sešām stundām. Laikam būs dusmīgi sapnīši.
Viena no manām gultām (izklausos bagāts) ir kļuvusi par instrumentu turētāju. Un ar šo fantastiski lietderīgo teikumu, kas šķita kā labs sākums kaut kam gudram, es eju gulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.