Sestdien, joprojām iereibis no tā paša bāra, fočēju mākslu un dzēru tēju akadēmijā. Tad kādu pusstundu sēdēju dīvānā un centos nenomirt no pārguruma un cigarešu trūkuma, līdz Justīne mani aizveda mājās pa slidenām ielām. Man kaut kā likās, ka būs baigi maz laika, bet es paspēju pagulēt, drusku uzrakstīt dziesmu, uztaisīt ēst un vēl ierasties centrā laicīgi.
Mēģinājuma satraukumu nomāca apzagta vokāliste, pohains ģitārists, ne pārāk priecīgs basists. Man nekas neizklausās labi. Jaunā dziesma nebija pabeigta nemaz, vokāliste jau sāk izteikt asas piezīmes par visu procesu, nekādas kontroles sajūtas, pašam viss jūk, jātaisnojas par to, ka dziesmai nav pat skeleta, tikai trīs rifi, četri panti un pieci akordi.
Svētdienā liekas, ka būs miers, bet tieku izsaukts uz alus dzeršanu, kas pārvēršas tējas dzeršanā, kas pārvēršas video vakarā, kas pārvēršas "bet reāli negribas pārstāt darīt interesantu huiņu" naktī, kas pārvēršas varbūt nedaudz nomāktā rītā, un tad es eju mājās, un tramvajā pilnīgi pieklājīgi ģērbta un uzkrāsota tante runā ar sevi ik pa laikam, bet katru reizi, kad uz viņu paskatos, viņa vairs neko nesaka, un es nesaprotu. Ceļoties no krēsla, lai kāptu ārā savā Turgeņeva ielas pieturā, viņa mani pagrūda, bet tas nekas, jo vismaz viņas balstiņa mani izklaidēja braucienā bez mūzikas.
Paēdu, pagulēju, iztīrīju zobus, pagulēju vēlreiz, tad jāceļas, jo jātaisa ēst. Uztaisīju, paēdu, pagulēju, vienos naktī taisīju maizītes un vārīju putru.
Jāatrod darbs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.