Bija diezgan forši. Pēc tam ar Kristapu un Elvīru sēdējām Čomskī un man īsti nebija ko teikt, jo tas bija tieši tas, ko es sagaidīju. Kādas četras vecās dziesmas, kādas četras +/- 7 gadus vecas dziesmas, pārējās no jaunā albuma. Gaismas fantastiskas. Paņēma un beigās Sur Le Fil uz vijoles nodragāja.
Tas ne tuvu nav viss. Emocijas kā pa grāvjiem, protams, bet neviens neteica, ka būs viegli. Es vienkārši pats pieņēmu, ka tā būs, un tad nu vakar, lai gan visu mīkstināja alus buferis, apziņa, ka varētu arī viss nesanākt, lēnām iestūma mani ļoti nepatīkamā plaknē. Ziniet, tajā tur, kad negribas neko darīt. Negribas braukt mājās, negribas palikt ar pārējiem. Drogas nomāca vēl vairāk, jo sapratu, ka dzert vairs negribu, pat gulēt īsti negribu. Vislabāk būtu sēdēt kaut kur atzveltnes krēslā un spēlēt spēlītes, bet tā arī nebija opcija. Tad nu kaitinājām Franču darbinieci, jo sēdējām pie viņas 45 minūtes pirms darbalaika beigām un ēdām bulciņas.
Un varbūt es pieļāvu kļūdu, nebraucot mājās, jo sapņi caurvija realitāti un es goda vārds nesapratu, kas notiek. Likās, ka otrs cilvēks dzird to pašu dziesmu, kas skan galvā man, un tas Fa mažors, kas tur piedziedājumā parādās ir kā atļauja, lai es pagrieztos pret viņu un apliktu rokas ap vidu, bet tas, protams, šķiet saprotami tikai man un tikai tajā vienā sapnī.
Until I sleep, until I sleep,
until I sleep, I'll forever walk.
Bet ģitāra sanāk labāk, ja esmu bēdīgs. Cerams, ka sanāks restaurēt grupas darbu kopā ar jauno bundzinieku, cerams, ka jaunā basista/vokāla pozīcija citā grupā būs veiksmīga.
Man vajag kaķi, bet tā būtu simptomu, nevis cēloņu risināšana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.