100%

Vakar ar Ralfu bijām Mārupē. Kaut kā aizrāvos ar visu pārējo, un solīto ēdienu dabūju ļoti nelielā daudzumā jeb* vienu vienību. Kaut kā aizrāvos ar zālēm un alu. Kaut kā caur nemaņu atceros, ka man ļoti patika spēlēt ģitāru, un es ceru, ka nebiju sasodīti garlaicīgs, kāds es, manuprāt, mēdzu būt. Pat iepriekšējā teikumā izmantoju visas es formas, kuras zinu, un šobrīd esmu skaidrs.

Kamera gandrīz visu vakardienu nostāvēja istabas stūrī. Vismaz tik daudz biju spējīgs padomāt, ka paslēpu kameru tālāk no galda, pār kuru lija pelni, alus, zāles, gaļa un**

Ja man būtu bijis gribasspēks, es iepazītos ar daudziem foršiem cilvēkiem. Vakar tādu bija daudz, daži pat man speciāli apsēdās blakus, lai iepazītos, un es, zāļu paranojā, centos kaut kā eksistēt tajā pašā telpā, bet nesanāca. Mani uzrunāja ar it kā saprotamiem teikumiem,  Katru reizi, kad sakoncentrēju skatienu uz citu acu pāri, pāri vēlās jauns vilnis, ko es nervozi cenšos nokratīt arvien biežāk. Neatceros pēdējo reizi, kad ar zālēm sanāca nomierināties.

Pārāk daudz epifāniju. Visiem taisnība. Taisnības nav. Esmu kļūdījies par vairākiem cilvēkiem, un vairāki (citi) cilvēki ir kļūdījušies manī, tā notiek. Mūzika vairs nav atbilde, varbūt video un fotogrāfija būs? Ārā atkal pārāk gaišs. Protams, ka tas ir labi, bet man sāp acis. Acīm, protams, viss ir kārtībā, bet nervi takš nevar panest. Nāk prātā ne tikai fotoaparātu metaforas, bet arī pārslogota signāla metaforas. Šī fiziskā kairinājuma dēļ, baltās neapdarināto ķieģeļu mājas man izskatās vēl neglītākas nekā parasti.

Bildes no pirmdienas-otrdienas.

Slavenā varavīksne.

Neglītā ķieģeļu māja.

Kristaps.

Es, Emma. Pie Alises.

Es, Emma, Kristaps. Pie Alises.

*Vārds jeb ir ļoti neglīts. Tāpat kā eļļa.
**Ir teikumi, kurus es nevēlos pabeigt.